Ak, Entonij. Tu tak man sirdi rauj laukā. Bravo performance. Šekspīrs bija saožams. Tik tāds sīkums, kā pēc pusstundas saprast, ka esi pārvērtējis savas britiš inglīš zināšanas un, ja vēl kāds tik ļoti aizrāvies tēlā, ka ar dikciju ir kā ir.. nav ko celt degunu gaisā, austiņām jābūt līdzi.
Endrjū Skots kā vienmēr izcils psihopāts. Džima Kārtera acis tuvplānā kaut kur pavilka uz man ļoti greatly missed Alan Rickman, ka iepīkstējos.
Traģēdija traģēdijas galā. Melni baltais viscaur.
''Tas ir stāsts par karali, kas mūža norietā nolēmis sadalīt karaļvalsti
starp saviem bērniem. Viņš paziņo, ka visu trīs meitu mantojuma daļa būs
atkarīga no tā, cik daiļrunīgi katra izteiks mīlestību pret savu tēvu –
Līru. Divas vecākās meitas azartiski sacenšas savā starpā, izpušķojot
frāzes, taču jaunākā atsakās izskaistināt savu atzīšanos un – paliek
bez mantojuma. Līdzīgi kā pasakās ar šādu sižetu, arī Līrs beigās
pārliecinās, ka tieši jaunākā meita viņu mīl, taču ceļš uz šo izpratni
būs garš un rūgts…''
What the fuck you were thinking?