Viss sākās ar "kādu mūziku klausies?". Bija piemirsies cik metālgalvas ir sirsnīgi, patīkami un atvērti cilvēki.
Viņam bija paģiras ar kurām nelepojās un kuras viņš labprāt ārstēja sarunās ar mani par smago mūziku (Staigājoša enciklopēdija, goda vārds). Par dzīvi vispār, galu galā, jo ap šo laiku ir labi sastrēgumi.
Tev nav 50 un man nav tik, cik Tu domā. Viņš sajutās jauns un apsolīja tāds palikt. Apmainījušies komplimentiem, novēlēdami viens otram jauku dienu, devāmies katrs uz savu pusi.

Ar smaidu. Līdz galam. Un pa ceļam satiekot sirmu kundzi baltās konvers kedās, jo tieši tā viņa jūtas. Redzot pensionāru pāri strollojam pa Rīgu rociņās. Pacietīgu saimnieci ar maisiņu rokās un krūmos kakājošu suni.
Vairs nekādi drūmie viepļi nenāk pretī, nekādi "salūzuši" veci cilvēki, nekādi nesavākti mīluļu mēsli pa kājām nepinas.

Pie joda, es aizmirsu Tavu vārdu.
A, kas zina, varbūt tepat cibā mētājies. Ha!