Uzgāju kādu skaistu blogu un sulīgu aprakstu par Santjago ceļu. Katra diena iemūžināta. Tā dzīvoju līdzi, ka aš asaras sariesās. (sūds par tulznām, tie iemesli kāpēc, kad visa miesa sāp no sevis plosīšanas)
Tieši tik sāpīgi skaisti. Tajā mazohismā ir kaut kas bezgalīgi maģisks.

Vēl palika dienas ko pievarēt. Te bez maz man jāatpūšas. Bet šonakt laikam iešu un daudz. Pa sapņiem. Kā pilgrims.