Noklausījos sāpīgāko nierakmeņu stāstu. Gandrīz līdzi izdzīvoju. Tās laimīgās beigas un plunkšķis urīnā!
Šis laikam stāsts par sieviešu augsto sāpju līmeni. Amazing. Ja var ''piedzemdēt'' nierakmeni.. pārējais viss ir pupu mizas.

Vispār jau ne par to. Stāsts nav mans, bet piederošs Berlīnei. Lai tur vai kā, saudzēsim sevi. Ar ko es domāju, arī emocionāli nepārslogojot un attīrot, ja jūtami kaut kas samilzis.
Cilvēks tagad ir mierīgs kā pitons, pūkains kā kaķēns, Cindarella no Harley Quinn.

It's all about inner peace.

Sevi arī jāpastrostē mazliet šai sakarā, jo nedēļa paskrējusi kaut kādos aizvainojumos mistiskos [ maza bērna gājieni lien ārā ] . Uzmanības trūkums, sevis žēlošanā..Rīt jābrauc uz baseinu atpeldināt savu pašpietiekamību. Meditācija no viena gala uz otru. Vai floatings zvaigznītē.
Sapņos atkal agresīvi uzvedos. Un diezgan bieži gribas uz kādu izbauroties. Jāmeklē, kur šito varētu atstrādāt nekaitīgā veidā? kura žanra filmām šis pieklājas?

Darba nedēļa noslēdzās ar iziešanu no darba 19.00 Bija piemirsies, cik patiesībā forši, kad lielākā daļa ir notinusies un beidzot var uzelpot un normāli pastrādāt. No rītiem arī vairs šito notvert neizdodas. Jo ir vēl agrāki putni par mani.

Ok, ies palasīt savu neveiksmīgo ''I Know why caged bird sings'' . Booring, bet par spīti lasu tās rindiņas. Iegrābos. Gaidīju ko citu. Izrādās melnādainā stāsta savu childhood smago story un dzīvošanu starp whitefolks. Jā, Amerika un tās mūžīgais rasisms un niggas. Ak jā, un kas nu ir par daudz, tas ir vārds ''Lord'' un iešana uz baznīcu.
Es nesaprotu kāpēc sevi spīdzinu.