Visi cilvēki apmēram priecājas, ja savā kāpņu telpā, vai nu vienalga – savas ielas malā, ierauga baltu & melnu kaķēnu. Pa manējo jau diezgan pēdējās dienas dzīvojas divi melni. Un es tagad domāju, ka tas ir nedaudz labāk, kā tā betona rene būtu pavisam ar tukšu vidu & cietām stūrainām malām.

Pēc pāris publiskām reizēm, kad esi spiests izgriezt no dvēseles vienād-skaldņu klucīti (kura malas pat ar asarām īsti nenoapaļot) & piedāvāt citiem apskatīšanai – man tas tagad kādam laikam pietiks. Drīzumā jau gan būs jāpiedāvā kaukas arī klausīšanai.

Pagājušo svētdien tās dažas stundas dabā & tādā dvēseles atmosfērā laikam beidzot bija patiešām gaišākās (bez nekā mākslīga palīdzības) kopš apmēram vasaras.

Bet šodien es domāju, ka viena absolūti nožāvāta diena ir par daudz, rītdien par to ko atdarīšu varbūt.

---

Vēl es varu ieteikt vienu dziesminieci no visām tām jaunajām indī/frīkfolk/skumji-klusi dziesminiecēm.

Meitene nodēvējusies par Tiny Vipers & pasaulei stāsta par dzīves skumjām dzīvā trauslā dvēselē.

What Time Takes ir tā neko, bet vispār ar Life on Earth it īpaši meitēns paķer citos līmeņos kā tūkstošiem random ģitārmeitēnu.