Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
šodien vējam atraisīju rokas, lai var tas ieskrieties uz nebēdu no viena loga uz otru. ja mati būtu tie plīvotu vējam līdzi, kā aizkari, kā baloža spalva no palodzes paceltā. bet tagad vienkārši esmu slapjš, mēs divi slapji un smiekli - met mašīnas peļķes gaisā, mēs ķeram tās ar saviem smiekliem.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
