vispirms bija dažas lietus piles, tad bija zibens, tad bija pērkons un beigās bija vējš un tāds lietus, it kā to no milzīgas šļūtenes laistu. biji slapjš vienā setā, no mājas ārā ar visām durvīm vējš aizpūta, skrējām, glābām, ko varējām, siltumnīca palidoja, smiltsērkšķis ar visām saknēm no zemes izcēlās, šūpuļkrēsls apgāzās, dārza krēsli palidoja, kaimiņu dārza piederumi pie mums ielidoja, citiem arī jumti palidoja, un tad pazuda elektrība gan nomalē, gan pilsētas centrā.

tam visam pa vidu zvana druška un prasa, vai es negribot piedalīties fotosesijā reklāmas nolūkos, es viņai saku, ka viņa tādā mazliet nepiemērotā brīdī zvana un man te neliela apokalipse, uz ko viņa prasa, kas tad man tur jādara, es saku, nav laika paskaidrot, vsjo, poka! jo dažus km tālāk bija tikai lietutiņš un viss.