Labāk būt laimīgam zirgam nekā izmisušam vīram
Posted on 2014.11.09 at 23:45Mūzika: Sting
Jāsaka, ka esmu sajūsmā par filmu "Stounhērstas trakonams"! Scenārijs, sižets, aktieri, dialogi un pavērsieni filmā ir vienkārši lieliski. Aktieri perfekti atlasīti savām lomām, īpaši jutekliskā Keita Bekinseila un Bens Kingslijs. Filma veidota pēc Edgara Alana Po stāsta motīviem, un režisoriem izdevās visai precīzi atainot psihiatrijas attīstības stadiju un ārstēšanas metodes 19.gs. beigās. Sajust tā laikmeta noskaņu un ticību nepārtrauktajam progresam nākotnē. Bet mani uzrunāja vispārējā filmas ideja - ka trakie dažreiz nav nemaz tik traki un normālie ne vienmēr ir tik normāli, par kādiem viņi mēģina izlikties. Jā, trakie ir jūtīgāki pret notiekošo, emocionālāki, pasauli redz pilnīgi citādāk, tomēr normālie bieži vien ir daudz nežēlīgāki un cietsirdīgāki (ar nodomu!) pret apkārtējiem vai pret vajākajiem. Trakie (ne visi, protams) kaut kādā ziņā ir labsirdīgāki...
Bet mani paķēra dialoga fragments filmā. Uz jautājumu:"Kāpēc nemēģināt izārstēt trakos?" sekoja šāda atbilde:"Kamdēļ? Labāk būt laimīgam zirgam nekā izmisušam vīram." Ja padomā, tad jā, labāk ir tā. Jo tad, kad cilvēks ir pie pilna prāta un saprot, ka ar katru dienu arvien vairāk tiek zaudēts saprāts, tas ir biedējoši un mokoši. Tajās reizēs, kad tu zini, ka viss ir kārtībā, tu esi te, elpo un dzīvo, bet smadzenes iegalvo pretējo ķermenim, paspilgtinot to ar dažādām izpausmēm, uzmācīgām domām un murgainām fantāzijām, ir baisi...jo tu zini, ka tas atkārtosies. Rīt, nākamnedēļ, ejot pa ielu, draugu kompānijā, lielveikalā vai muzejā - tam nav robežu. Tajos brīžos tu zini, neraugoties uz smacējošajām bailēm, ka saprāts nav zaudēts, jo uztver kaut kādas pamatlietas - svaigu gaisu, skaņu, sauli, vēju -, bet tas atkārtosies vēl un vēl, pārbaudot morālo izturību un saprāta robežas. Tāpēc jā, es saku - vieglāk un patīkamāk ir būt tējkannai, pingvīnam, Napoleonam (neatkarīgi, vai vēsturiskajam personāžam vai kūciņai!) vai žoga stabam - tie cilvēki dzīvo tajā realitātē, kur saprātam vairāk nav nozīmes, tas vienkārši neeksistē. Viņi nezina, ka ir citādāka realitāte, jo viņiem ir viņu - tējkannas, pingvīna vai kūciņas - realitāte. Un viņi ir laimīgāki, jo saprāts uzstājīgi nepieprasa savas tiesības uz eksistenci.