Kad es biju maza, tad visas vasaras pavadīju Pilsrundālē, kur tajā laikā tika nolemts mājas bēniņu stāvu izbūvēt kā jauniešu istabu, tāpēc tika iegādātas skaidu plāksnes un norīkota talka, kurā piedalījos arī es. Skaidrs, ka centības man bija daudz, bet prāta maz, tāpēc ņēmu skaidu plāksni kaut kur no kaudzes vidus un uzgāzu visu kaudzi sev virsū, kas beidzās ar pāris stundām bezsamaņā un visu vasaru gultā. Bet pirmās dienas, kas tika pavadītas slimnīcā, tika aizvadītas klausoties, kā krustmāte man lasīja Mēriju Popinsu. No tā laika Mērija Popinsa ir mans supermens. To es jums gribēju pastāstīt jau sen.