Sūrreālisms - Avio: 14.03.2009.

Kā jau iepriekš rakstīju, būs mācību kompleksa izzināšanas turpinājums, kur viens no daudzajiem topošajiem piegājieniem atspoguļots te: ieradāmies ziemas ieskautajā objektā, lai apskatītu dienasgaismā to iekšējo būtību, kuras ārējais ķermenis dažas dienas atpakaļ tika skatīts naktī ar luktura un velo palīdzību. Sākotnēji patrenējāmies sniega bumbu mešanā gan pa dzīvo, gan nedzīvo mērķi, tad devāmies pie dzeltenās fasādes ēkas. Drīz vien pēc tās perimetra un vairāku potenciālo ideju izpētes (tajā skaitā jumts), biju tajā iekšā, bet drošības apsvērumu dēļ nācās uzreiz izkļūt no ēkas un doties pie citām - zinātkāras acis no malas nebija mums vajadzīgas un tās kā reiz bija pamanījušas mūsu nelikumīgi traktējamās aktivitātes. Paguvu vien tik, cik redzēt telpas atmosfēru un kāda agregāta karkasu uz zemes, kurš arī tika knipsēts.

Tad nu ar svaigi sasisto galvu izkļuvu no ēkas un devāmies blakus ēku virzienā, kuras mūs aromātiski un mitri, tik pievilcīgi gaidīja. Ieejot tajā, ar smaidu sveicināju tik ļoti saprotamo uzrakstu uz kāpņu telpas sienas: "Megadeath" un godu atdevu arī laika veidotajai mākslai - dekadencei visapkārt objektā. Sekojot lūpošajai krāsai, vecu dēļu grīdai un sarūsējošiem radiatoru āķiem, nonācām telpā, kurā sastapu vēl ko tikpat uzrunājošu - ko tādu, kas kopā ar objekta dzīvīgo bojāeju simbolizēja manu dvēseli, proti, klasisks Kaulainās attēls uz vienas sienas, kuram blakus bija uzraksts: "Death Metal". Ko lai saka – objekts vairāk kā lieliski bija sagaidījis manu dvēseli! Kā vēlāk izrādījās, ēka savu laipno viesu uzņemšanu vēlāk turpināja ne tikai ar garajiem, brūkošajiem un lieliskajiem gaiteņiem, kuri satur objekta pagātnes atmosfēru, bet arī ar tādiem uzrakstiem kā "Metallica", "Death" u.c., nemaz nerunājot par gaišajām, reizē tumšajām telpām, kuras saturēja koncentrētu manu fetišu devu, kuru tomēr man nekādi neizdodas pārdozēt. Turpinot apgaitu, tika konstatēts, ka objekta telpās IR ierīkoti ne tikai bezpajumtnieku atkritumu poligoni un sanitārie kompleksi (daža telpa bija episki pietaisīta), bet tās joprojām satur kādu liecību par pagātni dažādu ziņojumu dēļu, afišu, brīdinājumu un izkārtņu veidolā. Kā arī kādā apģērbu glabātuvē tika sastapts kāds pārsteigums - šķietami jauna mīkstā rotaļlieta zebra, kura nebēdnīgi kontrastēja ar sūri estētiskās realitātes pārņemto objektu. Vairākās telpās bija daļēji saglabājušies arī sienu gleznojumi un zīmējumi, kuri attēloja gan objekta ikdienu un būtību, gan vienkāršu kluso dabu un peizāžus, ienesot telpās reizē gan atainotā siltumu, gan nepielūdzamo laika ritējuma realitāti un skumjo. Skumjais - tas objektā bija redzams vairākkārt - cilvēku radīti atkritumi, fekālijas un posts, kā arī šo pašu bezpajumtnieku istabiņas, no kurām viena sevišķi skarbi norādīja uz laiku, kādā esam: līdz neprātam izgulēts dīvāns, visapkārt mētājas atkritumi, jūtama spēcīga mitruma smarža, bet pie lūpošās krāsas dekorētās sienas - meitenītes attēls, kura vainpilni stāv pie sasista porcelāna kaudzītes it kā tīšuprāt simbolizējot saplēsto dzīvi...

Piloša ūdens skaņas, pavasara siltums. Ziema mirst, griesti brūk. Dvēsele klejo pa pašizpausmes gaiteņiem, meklējot sevis izteikšanu. Nonākam bēniņos, kur konstatējam pārsteigumu - bēniņos ir tilts un koka karkasa stiprināto jumtu tur kopā tikpat skaistas krāsas koka sijas, kuras atgādina A burtus, piecstaru zvaigzni un Shinto tempļu simboliskos vārtus, zem kuriem aizvijas tiltiņš, radot sirreālas estētikas sajūtu. Sekojot tiltam, nonācām citā, aizbarikādētā korpusā, kur kāds kāpņu logs vēstīja: lejā pa ziemas taku iet cilvēks bez jumta, kam rokā suņuks - kāda dzīvība, rūpes un gaišums viņa dzīvē. Sapratām, ka neba velti priekšā bija barikādes - šeit uzskatāmi mitinās vairāki cilvēki, par ko liecināja trauciņi dzīvnieka ēdienam un slaucītā dēļu grīda. Telpu stūros bija saslaucītās nekārtības kaudzītes, bet tas nemazināja tīrības un koptības iespaidu, kas kontrastēja ar pārējo redzēto objektā. Nolēmām cilvēku skumjo mieru netraucēt un devāmies prom no ēkas, lai ieietu blakus ēkā.

Tajā bija līdzīga dekadence - tikpat estētiski norādījumi uz manā dvēselē esošo Silent Hill, Forbidden Siren un Fatal Frame plauktiņu (spēles/filmas, kurās dominē pamestība kā simbolisms un notikumu norises vieta). Atklāti sakot, šī ēka saturēja vairāk norāžu uz Siren: ar dēļiem un skaidu plāksnēm aiznagloti logi, kuri caur šķirbām telpā laida savādi saistošu tumsu; sausie, putekļainie telpu plašumi ar pagātnes liecībām, kuras veidoja sienu gleznojumi, PSRS zvaigzne un priekšmetu rēgi. Kā arī šajā ēkā bija daudz visnotaļ kvalitatīvu grafitti piemēru, no kuriem vairums bija datēti ar 2008. gadu. Bet tas, kas nebija iepriekšējā ēkā un bija te - kāds pelēks, bailīgs kaķītis, kurš nemitīgi ņaudēja, aicinot objektā dziedošo balsi sev sekot, ko tā arī darīja. Šī ēka saturēja šķietami vairāk no objekta skolas/kopmītnes atmosfēras, lai gan nekas tieši par to neliecināja - ja nu vienīgi tāfelei līdzīgs priekšmets un plašās telpas, kuras varēja pildīt tikšanās vietu un dažādu saviesīgu pasākumu norises vietu funkciju. Ejot caur pagrabu, drīz biju ārā no ēkas - aparātā jau bija aptuveni 250 bilžu...

Devāmies uz pirmo ēku - ja nu tās acis ir prom? Tā arī bija - iekāpu atkal iekšā un devos ēkā dziļāk ar domu atvērt biedriem durvis. Bet mani zinātkāru darīja kāda spalga skaņa, kura atgādināja caura ūdens vai gāzes vada šņākoņu. Devos tās virzienā, pa ceļam vērojot pagalam piesātinātu skolas būtību, pēc kuras es tik ļoti biju nācis. Kāri skatīdamies, devos tālāk izlūkot skaņas avotu, līdz biju pietiekami tuvu, lai izšķirtu skaņu un saprastu, ka to nevar radīt nedz autogēns, nedz caurule - skaņa bija spalga un pulsējoši uzstājīga. Pagriezos ap stūri un pārsteigts ieraudzīju glītu zaļu, dzeltenu un sarkanu gaismiņu virkni, skaisti izkārtotu virs daudzajām podziņām. Sapratis savu muļķību, veiklā solī rikšoju atpakaļ pa garo koridoru, aiz muguras atstājot to, kas varēja un noteikti būtu bijusi bradājuma nagla - skrienot vēlreiz noskatījos uz telpu ar fetiša soliņiem un tāfeli, un drīz vien biju ārpus ēkas - prom no turienes, sevī izjūtot netīro, grauzošo nepabeigtā seksa sajūtu, kura allaž dara dusmīgu un rada fizisku diskomfortu, kas sakņojas fizioloģiskā apmierinājuma trūkumā. Tikai šoreiz fizioloģiskās nepieciešamības vietā bija dvēseliskā nepieciešamība un tā sajūta bija tikpat draņķīga. Bet mierināju sevi ar domu - hei, te Tev palika vēl tik daudz, kas (izstaigātas tikai 2 ēkas no kādām desmit?!) - būs vieta, kur atgriezties, vieta, kuru baudīt dažādos gadalaikos! To pašu būtību teica arī skaistā balss un nu jau bijām atceļā uz mājām.



Turpinājums sekos? Protams!