Sūrreālisms - Mangaļsalas veloUE

Pa ceļam uz pasākuma norises vietu, atcerējos par to, kāpēc 2007./8. gadā dažreiz tāpat vien ņēmu un nakts laikā braucu uz Siguldu un atpakaļ. Proti – braukšana ar velosipēdu cauri tumsu tumsām, ir kas neaprakstāmi vienreizējs! Protams, jābūt ir gaismas avotiem, citādi ir ziepes. Un viens no šīs vienreizējās atmosfēras veidošanas palīglīdzekļiem ir tieši luktura gaismas staru kūlis, kurš izgaismo ceļu, nodalot to no tumsas. Šo sajūtu varētu raksturot līdzīgi kā filmu vai videospēli – nezini, kas priekšā būs, kamēr tas sevi nav parādījis luktura gaismā. Turklāt arī gaisa temperatūra ir labāka. Nemaz nerunājot par estētiku, trokšņu līmeņu strauju kritumu un nakts dabas skaņas.
Pasākumus izvērtās par pasēdēšanu iekš munīcijas noliktavas 6 savstarpēji pazīstamu indivīdu lokā, piepildot nakti ne tikai lielisko velobraucienu, sarunām un veldzējošām lietām, bet arī ar dabīgas izcelsmes gaismu, no kuras izspiedām vēl siltumu. Tiesa, no pasākuma blakusidejas par astrofoto nekas īsti nesanāca – vietā, kurā bija priežu klajums, nebija daudz zvaigznīšu, bet līdz jūrai iet vai mīties un būt tur stundas 2, kamēr noris ekspozīcija – vienkārši negribējās. Līdz ar to, lokalizējāmies tur jau uzreiz pēc atbraukšanas un pārvērtām būvi par mājīgu pagaidu izklaides centru. Tiesa, tādu visnotaļ smilšanu! Kā jau netālu no jūras: smiltis bija visur. Arī uz fototehnikas. Bet labi, ka ne lēcu kustīgajās un nekustīgajās daļās. Otru reizi jaukt ārā optiku, lai to iztīrītu, īpaši roka neceļas. Lai gan nav tur nekā supernaturāla. Tā nu muldējām tur lietas, grābstījāmies ap ilgās ekspozīcijas visnotaļ sirreālo dabu un beigu galā arī devāmies gulēt. Un te nu mani netālu esošais termināls ļoti iepriecēja!
Esot iekš vāja miega, sadzirdēju nedaudz baisi pazīstamu skaņu – dobju un stieptu, satricinošu. No sākuma iztrūkos no miega, līdz sapratu, kas skan, un tad – noklausījos patīkamo atmosfēras audiālo dekorējumu līdz galam un čukstus teicu: AWESOME! Skaņa, nāca no kāda kuģa taures un tā visnotaļ bija analoga šai skaņai, kas skan Silent Hill 2 ainā, laižoties lejup sirreāli garajā tunelī... – instant WIN!!! Pēc īsa brīža sekoja vēl viena tāda pat skaņa un te nu jau es sajutos nepieklājīgi labi! Un, it kā ar to nebūtu vēl gana, ierasto, tīkamo Industrial gala/žanra skaņu fonu, kas atceļoja no termināla, drīz vien papildināja mazs lietutiņš kādas pusstundas ilgumā. Akustisks baudījums nudien šeit sanāca ļoti kvalitatīvs!
Nedaudz paspēlējos arī ar filmiņkameras ilgo ekspozīciju. Kādas 2-4 bildes. Rezultātus publicēšu pēc filmiņas attīstīšanas - kā gan citādi!
No rīta, pēc simboliskas pagulēšanas jeb tās trūkuma, kā zombijs cēlos, notraucu vismaz daļu no smiltīm, sakravājos un ar vienu no beidriem zombijātrumā devos uz mājām. Dvesu arī “unnngh!”. No malas izskatījos kā narkomāns-zombijs un droši vien, ka uzvedība/kustības arīdzan tādas bija – daudzi nez kāpēc cītīgi skatījās. Sevišķi veikalā Un ne ar to saprotošāko sejas izteiksmi. Zināms taču mums visiem ir tas efekts, kādu uz indivīdu atstāj ne visai gulēta nakts un dažs labs stiprāks dzēriens, vai ne? Sevišķi uz humora izjūtu. Lūk - pārsmējos, šādi tērējot pēdējās spēku rezerves : D Pat tā, ka stāvējām pie koka, atbalstījāmies un piesmējām to.

Pasāciens ir vērtējams kā izdevies, turklāt no vairākiem aspektiem. Tātad, šis noteikti ir materiāls atkārtošanai.

Foto: Valante

EDIT @20100824: Reku bildes, kas tapa ar analogo kameru