Es pieskaros sev
« previous entry | next entry »
Mar. 24., 2017 | 02:47 pm
...ar tādu nosaukumu vēl līdz 23. aprīlim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā gozējas feministiskos toņos krāsotā izstāde. Pirms kāda laika biju uz to intereses vadīts aizgājis. Jāsaka, varēju arī nepūlēties, jo brauciens vienā virzienā līdz turienei bija garāks nekā izstādē pavadītais laiks. Darbi bija septiņi un viens par otru nekādāki.
Visvairāk man patika 1. ekspozīcija "Dvīnes", kur autore ar savu draudzeni bija 10 gadus bildējušās kailas katru reizi, kad tās bija satikušās. Fotogrāfiju kvalitāte un kompozīcija bija tīkama. 2. bija mazā rāmītī ielikta fotogrāfija ar dzemdējušas sievietes vēderu un zem tās uz galdiņa uzlikta random piezīmju burtnīca, ko varēja pašķirstīt uzvelkot baltus cimdiņus. Balti cimdiņi bija jāvelk arī, ja bija vēlme pašķirstīt 3. ekspozīciju, kas bija burtnīcas ar kleksējumiem un kurus netīri pirksti nespētu sabojāt pat gribot. Programma gan tos apraksta kā "Kultūras noteiktās gaidas, tēmas un "sievišķības" atribūti tiek samēroti ar savu privāto pieredzi, radot komiskas, spriedzes pilnas un melanholiskas ainas". Es gan šos zīmējumus aprakstītu ar "5 gadīgai meitenei iedotas krāsas un klade". 4. ekspozīcija bija performance "Es esmu skaista", kur autore 30 dienas kameras priekšā vairākas reizes atkārtoja, ka viņa ir skaista. Aizraujoši. 5. ekspozīcija bija prasījusi vismaz 5 gadus mākslas akadēmijā, jo tur bija uztaisītas 400 burkas ar konserviem. Diemžēl tikai apskatei. Gribējās kādu nospert, jo izskatījās kārdinoši. Tiesa, man ir grūti uztvert kā mākslu kaut ko, ko spēj izdarīt arī mana vecmāmiņa pat bez ambīcijām uz mākslinieces statusu. 6. bija perfomance ar sievietēm, kas kliedza. "Tas ir veltījums sieviešu iekšējās enerģijas izlādēšanas procesam, kas mūsdienu sievieti pārnes no civilizētās pasaules uz arhaisko, mežonīgo stāvokli." Lol. Pēdējā, 7. performance bija video ar meiteni, kas kustējās mūzikas pavadībā. Aizraujoši x2.
Jāsaka, ka apdomāt un aprakstīt šo visu bija interesantāk, nekā būt tur un redzēt, jo kopsummā nebija sajūta, ka tiktu pateikts kas interesants, saistošs, pat ne šokējošs, tikai uztaisīta kaudzīte ar lietām, no kurām neplūst nekādas talanta dvesmas, arī nekā īsti oriģināla. Izejot no turienes domāju par to, ka gnidrologam ir sava taisnība sakot, ka māksla mūsdienās ir nekāda, jo tad kad mākslas muzejus sāk pārņemt random ikdienas objekti un jūsmīgi aprakstītas, bet garlaicīgas performances, zūd vēlme tajos atkal atgriezties.
Visvairāk man patika 1. ekspozīcija "Dvīnes", kur autore ar savu draudzeni bija 10 gadus bildējušās kailas katru reizi, kad tās bija satikušās. Fotogrāfiju kvalitāte un kompozīcija bija tīkama. 2. bija mazā rāmītī ielikta fotogrāfija ar dzemdējušas sievietes vēderu un zem tās uz galdiņa uzlikta random piezīmju burtnīca, ko varēja pašķirstīt uzvelkot baltus cimdiņus. Balti cimdiņi bija jāvelk arī, ja bija vēlme pašķirstīt 3. ekspozīciju, kas bija burtnīcas ar kleksējumiem un kurus netīri pirksti nespētu sabojāt pat gribot. Programma gan tos apraksta kā "Kultūras noteiktās gaidas, tēmas un "sievišķības" atribūti tiek samēroti ar savu privāto pieredzi, radot komiskas, spriedzes pilnas un melanholiskas ainas". Es gan šos zīmējumus aprakstītu ar "5 gadīgai meitenei iedotas krāsas un klade". 4. ekspozīcija bija performance "Es esmu skaista", kur autore 30 dienas kameras priekšā vairākas reizes atkārtoja, ka viņa ir skaista. Aizraujoši. 5. ekspozīcija bija prasījusi vismaz 5 gadus mākslas akadēmijā, jo tur bija uztaisītas 400 burkas ar konserviem. Diemžēl tikai apskatei. Gribējās kādu nospert, jo izskatījās kārdinoši. Tiesa, man ir grūti uztvert kā mākslu kaut ko, ko spēj izdarīt arī mana vecmāmiņa pat bez ambīcijām uz mākslinieces statusu. 6. bija perfomance ar sievietēm, kas kliedza. "Tas ir veltījums sieviešu iekšējās enerģijas izlādēšanas procesam, kas mūsdienu sievieti pārnes no civilizētās pasaules uz arhaisko, mežonīgo stāvokli." Lol. Pēdējā, 7. performance bija video ar meiteni, kas kustējās mūzikas pavadībā. Aizraujoši x2.
Jāsaka, ka apdomāt un aprakstīt šo visu bija interesantāk, nekā būt tur un redzēt, jo kopsummā nebija sajūta, ka tiktu pateikts kas interesants, saistošs, pat ne šokējošs, tikai uztaisīta kaudzīte ar lietām, no kurām neplūst nekādas talanta dvesmas, arī nekā īsti oriģināla. Izejot no turienes domāju par to, ka gnidrologam ir sava taisnība sakot, ka māksla mūsdienās ir nekāda, jo tad kad mākslas muzejus sāk pārņemt random ikdienas objekti un jūsmīgi aprakstītas, bet garlaicīgas performances, zūd vēlme tajos atkal atgriezties.