chrono -

[..] Zilganzaļmelnajās debesīs lāsmoja mirstošs debesu ķermenis. Daba man apkārt vibrēja. Es sūcu sevī tās dzīvības enerģiju un jutos vienots ar krītošo debessrēgu. Kaut kur tālumā kauca būtnes bez vārda un apveida un es kaucu tām pretī. Mēs viens otru zinājām, kaut nebijām redzējušies. Mūsu kaucieni stāstīja dzīvestāstus un lasījām mēs tos kāri. Tumsa bija tik tīkama, ka solīju sev nepamosties vairs. Beidzot būt mājās. Dejot ar ēnām. Dzirdēt kā skan sarkanmelnais. Izgaršot kā piedzimst viļņi. [..]