chrono - ...

Nāve ir kaut kas tāds, kas, šķiet manī krājas un nekad nebeigs krāties, līdz nepienāks manis paša beigas. Šodien nomira viena no manām divām žurkām. Lucifers. Viņām abām jau nāk trešā gada beigas un tas priekš žurkām ir ļoti cienījams vecums, tamdēļ tas bija gaidāms. Vakar es redzēju Luciferu galīgi vāju un šodien atradu viņu jau nekustīgu. Viņa sirds vēl sitās, bet viņš nespēja vairāk pakustēties. Es viņu uzmanīgi izcēlu no būrīša, ieliku kurpju kastē, zinot, ka tas visdrīzāk būs arī viņa zārks, un uzņēmu pēdējo bildi ar viņu. Izskatījās, ka viņa acī sariešas asara un kad es pārbaudīju viņa sirdspuktus vēlreiz, tie vairs nebija. Cik jocīgi apzināties, ka kāds ir nomiris Tavā acu priekšā. Es atceros vēl viņu pavisam maziņu, kustīgu kā dzīvsudrabu un es joprojām esmu tāds pats kā biju tad, bet viņa vairs nav. Un ir žēl viņa brāļa, Hadesa, jo es nezinu, kā būs viņam tagad. Viņi tomēr visu dzīvi ir bijuši kopā.