Božena Chodunska

Vasaras naktis ir tik daiļas, ka es taisni nesaprotu, kad lai guļ (prātīgi būtu gulēt dienas vidū, kad ir tik bezjēdzīgi karsts, un visi apziņas apcirkņi izsūt un piedeg, bet gulēšana darbā nesader ar korpratīvo ētiku). Vakardienas musona negaiss fazendā pagāja gandrīz nemanāmi (tāpēc mums nebija bail), jo mēs skatījāmies DVD (kā tādas pilsētnieces, ja, tāpēc, ka TV antena tak negaisa laikā jārauj laukā, pareiz), bet pēc tam gan es izgāju tumsā. Un dārzs bija pielijis un tumšs, un silts, un puķu tabaka un lilijas turpināja raut ciet pēdējo elpu, itin kā nekas nebūtu noticis (pie kauslapas tas negaiss!), un iela (ja to zāles pleķi tā var nosaukt) bija pielijusi līdz potītēm, un pāri attekai aiz kokiem kāpa mēness, un sāka skaidroties un Venēra arī tapa redzama, tikai virzienā "jūra" debesīs joprojām elektrošoks un salūts vai drīzāk Mordora, gribi negribi sāc domāt par tiem, kas jūrā. Ja nu gadījumā jūrā kāds ir. Kā viņiem tur. Un man taisni jāturas, lai neuzrakstītu vēl kādas banalitātes, jo bija tik aplam skaisti, ka gribējās kā mazajai nāriņai, peldēt vai attiecīgi skriet tālu tālu un kliegt pilnā kaklā, ko jau tur mazā nāriņa kliedz saskaņā ar drošiem avotiem.