A mind-made-body -

temats, kuru pēdējās nedēļas reflektēju- mentālā pretestība, es nezinu, kāds LV atbilstošākais vārds - cognitive defence.
tas ir tāds, kur cilvēks neapzināti pretojas dziedināšanai, neraugoties uz, piemēram, realitāti, skaitļiem, faktiem, labiem vārdiem, lai pasargātu savu pašdestruktīvo naratīvu, glabātu traumu iekpsulētu prātā un ķermenī. šādos apstākļos dziedināšana ir dubultgrūts uzdevums, jo cilvēks savā dziļākajā būtībā sev vienkārši nevēl labu, nav atvērts labajam, nerīkojas savās labākajās interesēs. bieži tas, kurš pirmais cieš no šīs mīnētās joslas ir atbalstītājs - gan tāds, kurš tiek algots, gan tāds, kurš ir nelūgts piedāvājies vai vnk ir blakus (to var sajust enerģētiski, kā pēkšņu aukstumu un pasīvu cietsirdību tekstā) bet arī mentāli ir to viegli pazīt, jo tā ir it kā tāda zemāka līmeņa inteliģence, kas ir iekapsulēta daudz niansētākā personībā, iet uz riņķi diezgan stūŗgalvīgā formā - tipa, es neesmu pelnījis, mani nekas nevar glābt, nav jēgas atkal mēģināt un aplauzties, man varētu kļūt labāk bet nav disciplīnas - un parasti šis te nelaimīgumu radošais uzskats ir vai nu overšērots (tā ka apnīk klausīties), vai arī tiek dziļi slēpts, iznāk tikai dziļā dzērumā vai tml., un ļoti bieži tas bloķē arī tiešo piekļuvi ķermenim un nervu sistēmai - kur dziedināšana ir daudz ātrāka un efektīvāka.
varētu runāt par citiem, bet runāšu par sevi. turpinājums sekos