A mind-made-body -

man joprojām nav izveidojusies tolerance pret garlaicīgumu - ja kāds "no priekšas" runā kaut ko, kam es vai nu nespēju izsekot sarežģītības dēļ, vai neinteresē, vai šķiet tukši, ķermenī parādās eksplozīvas izjūtas, ko var kaut kā pieklusināt tikai ar "ņemšanos". to nespēj slāpēt pat tas, ka esmu labvēlīgi noskaņota vai lojāla vai man ir darba līgums vai tml. tas ir kāds pocket-size dēmoniņš, kurš tiek pamodināts, kaut kas manās attiecībās ar varu, vai sabiedrību vispār, un vēl senāk, jau no pirmsskolas vecuma atceros klaustrofobiskas sajūtas, kad ir jāpakļaujas cilvēkiem, kas ir par mani stulbāki, domā lēnāk, turklāt vēl viņiem ir nepareizas vērtības. kaut kādā ziņā arī mana interese par izglītību varbūt ir saistīta tieši ar šo funkcionālo defektu. no vienas puses tie, protams, ir specifiski trauksmes traucējumi, bet, no otras puses, man ir taisnība.

"pieaugušo cilvēku dzīve" - manis nebija mājās, kad dalīja līmi