21:07
Tramvajā man priekšā sēdēja vīrietis zilā plaščī ar uzrakstu bugatti un sirmu bārdu. Viņš kautko košļāja. Blakus sēdēja tips ar freeair austiņām un klausījās kautkādu sardeļmixu. Kādā pieturā pie mājas sienas tupēja meiča svārkos, veidā kas nav saucams par pieticīgu. Viņā runāja pa telefonu un smaidīja. Dīvaini ka viņa tā tup, padomāju, un nolēmu neskatīties uz tik viegli ieraugāmu kājstarpi. Bugatti saimnieks arī bija redzējis un grieza galvu, lai apskatītu kārtīgi. Žokļi ritmiski kustējās, varēja redzēt kā žokļiem līdzi kustās ausis. Tramvajs sāka braukt, bugatti tvēra pēdējos mirkļus un pēc divām pieturām tramvajs pabrauca garām pasātam ar iebukņītu purnu. Auto sēdēja dūšīga sievieta un truli vērās caur logu. Atcerējos sajūtas, kad pēc avārijas sāk atgriezties atmiņa. Tad man blakus apsēdās sieviete, kas sāka lasīt grāmatu, no kuras es redzēju vienu rindu un tā sākās ar "К утру созрел план...". Sieviete klepoja, tēsa un krekstēja un es netīksmē padomāju ka ar šādu klepu būtu nevis jālasa lubu romāni tramvajā, bet jādzer tēja 3kv.m. virtuvītē, kustinot zilās sintētiskās čībās ieautās pēdas.