Ever After -

Šorīt manai kucei bija pirmais sekss mūžā, par spīti stingrai pieskatīšanai un likšanai pie ķēdes (pirmajā meklēšanās reizē uz divarpus nedēļām biju aizbraucis uz Somiju, kur šī problēma atkrita). Pašlaik viņa ir tieši tajā stadijā, kad proestrus fāze mainās uz estrus, tāpēc cenšos neizlaist no acīm ne mirkli, tomēr pusastoņos no rīta, burtiski tajā īsajā laika sprīdī, kad kopā bijām izgājuši ārā nokārtoties, R pazuda un uz svilpšanu un saukšanu neatsaucās. Sapratu, ka tā neies krastā un uz vietas ķēros pie stacionārās ķēdes pielāgošanas lauku apstākļiem (tur bija drusku jāpaķimerējas), bet ne vēlāk kā pēc 5 minūtēm, apzinājies, ka tas tik ātri nenotiks, iegāju iekšā, uzvilku gumijniekus un devos meklēt pazušanas virzienā. Kādus 300 metrus uz austrumiem sākas kaimiņa pļava un tur arī pamanīju gan savējo, gan balto kavalieri lakstojamies starp siena ruļļiem, bet ieskatoties konstatēju, ka jau notikusi 'saāķēšanās'. (Cik maz forpleja viņai vajag!) Par laimi vai nē, atāķēšanās notika ļoti ātri, arī burtiski desmit sekundēs, man bļaustoties un skriešus tuvojoties abiem nerātneļiem. Nezinu, vai ar to pietiek kvalitatīvai un kvantitatīvai apsēklošanai, bet mierinu sevi ar "vismaz kucēni būs skaisti" (ja būs, man vēl jāpadomā), jo tēvs ir fiziski izcils, sniegbalts vilciņš (laikam Šveices aitu). Es rakstu "fiziski", jo tas ir tas pats, kurš (kopā ar vēl vienu rezidento draudziņu) vienmēr riedams dzenas pakaļ velosipēdistiem, kuri pa lielceļu brauc uz Taurupi, un kura dēļ vēl pirms auto iegādes pats to konkrētajā posmā darīju komplektā ar šmaugu kārklu nūju. Lai nu kā, kad beidzot vainīgo noķēru (faktiski izbridu cauri svešam pagalmam), aiz skausta stiepjot atpakaļ uz māju (sanāks kāds puskilometrs), normāli sapisu sev muguru -- tagad būtu jādara viskautkas fizisks, bet tas stīvums neļauj ieskrieties. (Sākumā negribēju afišēt šo stāstu, bet tad sapratu, ka par saviem feiliem ir jārunā. Tā tu ātrāk kļūsti brīvs.)