| |
[10. Aug 2020|21:05] |
pamodos mazliet nemaņā smilšu pilnām acīm, bet tad izgāju cauri mežam pie jūras, bija ziemeļu vējš un mazliet viļņi, atmodos, nopeldējos, vingroju smiltīs un domāju, ka esmu vislaimīgākā es kādu es atceros, brokastīs bija mani mīļie meža tomāti un vegānu maize ar kraukšķīgām kaņepēm un linskēklām, tad devāmies uz vientuļāko lībiešu ciemu, izgājām molu bez sliedēm, basām kājām tiešām vislabāk, kā jau teica vakardienas draugs, pārkāpām robežu, mirkli pastāvējām un gājām atpakaļ pie jūras, labāk jau nekur nav. sadegām saulē un nosalām vējā, aizgājām vēlās vakariņās un spēlējām uno.
sasitu telefonu un mazliet sagriezos, man laikam par savu laimi jāmaksā ar asiņu lāsi. |
|
|
