| |
[10. Feb 2016|02:01] |
|
mani kaut kā sāk biedēt tas, kā es eju arvien tālāk un dziļāk. nu jau katru dienu. agrāk es vismaz jutu, ka tas kaut ko piesārņo. bet tagad tā ir tikai izdzīvošanas dienišķā deva. un man nav neviena, kam atzīties. te nekas neskaitās. te var visu. tāpat kā tur. |
| |
