| |
[26. Nov 2021|20:22] |
|
šodien beidzot saņēmos iziet likteņdārzu, neviena cita tur nebija, visas sāpes man vienai, sāku raudāt jau pie pirmajiem soļiem, nezinu, kurš viņiem rakstīja gātes tekstus, bet sirdi lauž katrs vārds. divreiz izgāju klusuma apli, līdz mazliet aprimu, un vispār es vairs nesaprotu, par ko mums vēl te būtu jāplēšas. 20. gadsimts mūsu tautai bija sācies vardarbīgi, un tā tas arī turpinājās, varbūt laiks beigt. pie pļavu ziedu kalna, kur simtiem latviešu saveduši savu zemi kalna izveidei, apraudājos vēlreiz, un hirošimas miera bruģis kaut kā pavisam savādāk sāpēja. grey on grey. grey on grey. bet latgale mani tik priecīgi sagaidīja, ka gandrīz jau sadziju. dusiet mierā visi, kam sāpējis. varbūt kādreiz mēs mācēsim labāk. |
|
|
