18 November 2014 @ 05:21 pm
Rīts  
Es nekad neaizmirsīšu to rītu. Tas bija rīts, kad viņš mani salauza. Tas ir, pareizāk sakot, tas bija rīts, kad salūza kaut kas manī viņa dēļ. Vēl pareizāk būtu teikt, ka nevis viņa dēļ, bet tā iemesla dēļ, ka mūsu uzskati par attiecību uzturēšanu bija atšķirīgi, ka man bija lielākas vajadzības, ka man bija kaut kādas gaidas, lai gan vienmēr ir man mācījusi dzīve - negaidi, dārgā, sagaidīsi kaut ko sliktu tā gaidot labumus. Bet es to nekad nebiju pratusi - esmu radusi dzīvē dot un saņemt // gaidīt pretim.
Es nekad neaizmirsīšu to rītu. Tas bija tik sirreāls rīts, ka likās - es neesmu cilvēks, ja es varu tā pēkšņi pamosties ar tik aukstu, vēl nekad nepieredzētu un nejustu tukšumu un vienaldzību. Tas bija ļoti auksts un ļoti, ļoti smags rīts.
Es nekad neaizmirsīšu to rītu. Tas rīts ir atņēmis manī kaut ko tādu, kas kādreiz bija ļoti svarīgs. Un tagad es to atceros ikreiz, kad domāju par to, cik ļoti man kaut kas ir izrauts. Vienīgais jautājums, kas mani vēl nomoka, ir tas- vai atņemts un izlauzts man tas uz mūžu?
 
 
( Post a new comment )
Eos[info]eos on November 18th, 2014 - 06:24 pm
es arī piedzīvoju tādu rītu, pēc kā teikt "nekas vairs nebūs tā".

Ar prātu saprotu, ka ir teorētiski iespējams dabūt tādu initimātes līmeni, lai aizpildītu tukšumu, taču cerības un vēlēšanās kādu meklēt ir teju nulle.
(Reply) (Link)
[info]kalnietis on November 20th, 2014 - 01:48 pm
Tas, kas ir izrauts/noņemts, dažreiz arī ir uz mūžu, bet tas vēl nenozīmē, ka vietā nevar būt kas vēl labāks, piemērotāks.
(Reply) (Thread) (Link)
annu[info]annu on December 1st, 2014 - 01:34 pm
Mani biedē tikai vārds "piemērotāks". Tas manā galvā skan kā samierināšanās, vēlmju samazināšana un tāda kā vairāk realitātes akceptēšana un spēja ar to sadzīvot labāk.
(Reply) (Parent) (Link)