|
|
|
Februāris 11., 2019
09:25
Tik ļoti grūti bija apglabāt Loti.
Ļoti.
Un vēl arvien ik dienu ir brīži, kad pielavās ļoti savāda tukšuma sajūta, atverot durvis. Vai no rīta, nākot lejā pa trepēm, kad neviens negaida. Vai, gatavojot vakariņas, kad automātiski nesperu soli atpakaļ, jo tur taču kāds guļ.
Bet neguļ.
Un tas, cik ļoti suņa nāvi pārdzīvoja un vēl arvien pādzīvo dēls, nav izstāstāms. "Viss, kas man dzīvē patika, aizgāja līdz ar Loti."
Viņš sākumā pat savas deju partneres Lotes vārdu izrunāt bez asarām nevarēja.
Bet nu jau mazliet atlaiž. Vakar pat ierunājās par jaunu suni, ka tad, kad ņemsim, gribot kucēnu. Iepriekš, kad māsa ieminējās par šo tēmu, brēca, ka citu suni viņam nevajag, jo Lotes smadzenes viņam klonēt nevarēšot.
Viņš bija tik ļoti, ļoti nelaimīgs. Grūti.
Bernes ganu suņi ir izcili ģimenes suņi. Vienīgais viņu trūkums ir nežēlīgā statistika par mūža ilgumu/īsumu. Diemžēl, arī Lote iekrita šajā bēdīgajā statistikā.
Skumstam.
|
Comments:
tagad tiesi ir kuceni un ari iedomajos, ka jums vel par agru. un ar notrausu asarinju. pavisams mazs gabalinjs Lotes dzivo pie mums, jo tu mani iedrosinaji, vispar taja virziena skatities :*
nezinaju,ka viniem tada statistika, ar ko tas saistits?
kas milumam gadijas? bija slima?
Nebija slima, nē. Sametās kuņģis un nepaspējām aizraut līdz klīnikai... :(
ak vai! :(((( tad jau pavisam pēkšņi :(
Jā...
Blīkš-blākš un suņa nav. :( |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}