| |
[Mar. 12th, 2018|11:18 pm] |
Viena vientuļa, bet ļoti mīlīga vilnas pusgarzeķe vairāk kā gadu, pateicoties savam mīlīgumam un manām pretrunīgajām jūtām pret šādu villainu mīlīgumu, neizmesta vāļājās pa zeķu kastes kaktiem. Un tikko atradās otra. Aj. Un pat tīra, uzreiz uzvilku.
A vakar krēslā bakstos pa datoru un skatos, kkāda jocīga čupiņa pie kājas až plānvidū. Domāju, malkas miza, piebakstu, krietns zirneklis, kurš negribīgi aiztinas. Pēc stundas pīpēju pie krāsns un pamanu, ka atkal pie kājas zirneklis. Pabakstu, aiztinas. Ceru, atrada vietu, kur nesamīs un neapēdīs.
Maģiskā reālisma pasaulē zirneklis ir viens no maniem diviem neizlēmīgās būtnes totēmiem, bet to man tagad negribas. |
| |
