| |
[Nov. 16th, 2014|08:29 am] |
|
Labi ka es neesmu adrenalīna atkarīgā. Kas tāds man tagad saistās ar vienu vienīgu purināšanos, un varu tikai secināt, ka man tā īsti bail agrāk nav bijis(ja nu uz mazu brīsniņu tikai), ne par sevi ne citiem. Priecāšos, kad tas beigsies, adrenalīns pametīs sistēmu un es kļūšu ja ne adekvāta, tad vismaz parastā. Nepatīk man tādas lielas izjūtas, ne satraukums ne atvieglojums. Labāk gribētu palikt ar maziem prieciņiem, bailītēm, kas nerauj jumtu, ar savu mazo līdzsvariņu, kuru nevienam neļaut sakratīt. Man nevajag nazi pie rīkles, lai saprastu, ka esmu dzīva. |
|
|
