Rakstu stīgu kvartetu, kas būs tik skumjš kā P3+3r15 V45k5, kurš apmākušā pēcpusdienā brauc prom no Rīgas pustukšā vilciena vagonā, kaut kur aiz Krustpils vērdamies pa logu garāmslīdošā, pēlēkā ziemas ainavā ar ritošu asaru pār vaigu.