ir gan

(Reply to this) (Thread)

+1

(Reply to this) (Parent)

nu...kur?! KUR?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es vnk tevi pazīstu

(Reply to this) (Parent)

Redzēju tevi sapnī.

Man bija nedēļas atvaļinājums no dzīves, un es paliku tajā pašā mājā, kurā dzīvoji tu. Mana draudzene skolas vajadzībām filmēja savu īsfilmu, un es viņai palīdzēju. Mums kaut kas bija nepieciešams, un es zināju, ka tev tāda lieta ir. Sazinājos ar tevi, un tu teici, ka es varu aiziet pie tevis uz dzīvokli un paņemt to lietu, vienīgi tu pats esi darbā un būsi vakarpusē tikai. Bet ka dzīvokļa durvis tieši atstātas pavērtas vaļā, un es varu droši iet.

Tad nu gāju pa gaiteni un nogriezos pa kreisi, lai ieietu gaiteņa kabatiņā ar trīs durvīm. Pirmās, pa kreisi, bija tavu kaimiņu durvis. Par kaimiņiem vēlāk. Otrās durvis kreisajā pusē bija tava dzīvokļa durvis – pavērtas. Trešās, kabatas galā, bija vannasistabas/tualetes durvis, tā tev ar kaimiņiem bija kopīga.

Iegāju tavā dzīvoklī, tur bija tikai viena neliela (jo samērā piebāzta ar mēbelēm) istaba, tā ap 15 kvadrātmetriem. Mēģināju aiz sevis aizslēgt durvis (tur bija tas pagriežamais aizslēgšanas mehānisms), bet sapratu, kāpēc tu durvis biji atstājis vaļā – lai vai kloķīti pagrieztu divas vai visas trīs reizes, durvis tik un tā varēja viegli dabūt vaļā, drusku paraustot.

Pie durvīm pretējās sienas bija vienvietīga gulta, kuras priekšā bija skapis – tā kā, kad iegulies gultā un aizvelc priekšā skapja durvis, esi kā tumšā kastē – no vienas puses ir kaut kāds privātums guļot, no otras puses – klaustrofobija. Iedomājos, ka tur paliek meitiņa, kad ir ciemos, bet domāju, ka tas noteikti nav labākais risinājums bērna gultai.

Bija arī divvietīgs/sēžamdīvāns, rakstāmgalds, ledusskapis un vēl daži plauktiņi. Sāku meklēt to lietu, pēc kuras nācu, bet tas kaut kā nemanāmi pārvērtās vienkārši tavu mantu neļaunprātīgā pārskatīšanā ar domu tevi vairāk iepazīt. Skatījos atvilktnēs utml, uztinu džointiņu, uzsmēķēju, izsmēķēju pusi un nolēmu otru pusi atstāt tev, noliku to grāmatplauktiņā.

Pie sienas pa kreisi no ienākšanas durvīm – sienas starp kaimiņu dzīvokli un tavējo – bija aizkars. Palūrēju aiz aizkara un tur lielajā vienpusējā spogulī (kaimiņi redz sevi, tu redzi kaimiņus) ieraudzīju, ka dzīvoklī nupat ienākuši kaimiņi – divas hot aziātu beibes. Es šokā par kaimiņiem. Dzīvoklī dzeltenas sienas un neonrozā apgaismojums, viss izskatās kā filmā Enter the Void. Istaba ap 9 kvadrātmetriem, abas beibes sēž pie galda, kas novietots tieši pie spoguļa, skatās spogulī (uz mani), erotiski smēķē, skūpstās un piekārto viena otrai matus. Pie spogulim pretējās sienas ir divstāvīga gulta. Paveru aizkaru tālāk – istabas stūrī pie galda sēž kaut kāds cilvēks, kuram kompī atvērta mūzikas ierakstīšanas programma, un viņš kārto tos audiofailus. Likās, ka meitenes raksta savu mūziku, un čalis palīdz viņām ar tehnisko pusi.

Es pilnīgi mindblown no tā, ko redzu, aiztaisu aizkaru ciet. Skatos vēl apkārt pa tavu istabu, domāju, tu jau drīz būsi atpakaļ, derētu tā kā laicīgi notīties. Skatos tās ārdurvis, vai tiešām nevar normāli aizslēgt – negribas atstāt vaļā promejot, ja nu kas. Tā nu taisos, taisos prom, līdz skatos grāmatplauktā vai kaut kur, un pēkšņi casually pa durvīm iebrāzies tu, atgriezies no darba. Es jau paspēju sajusties neveikli, bet tu tikai jautā, vai es atradu, ko man vajadzēja, un tamlīdzīgi. Tu piesēdies pie rakstāmgalda, atver portatīvo datoru un ieslēdz to, noliec virsdrēbes skapī un turpini ar mani runāt. Es sēžu uz divančika blakus datorgaldam un stāstu, kā man iet. Kaut kādā brīdī tu mani ierauj sev klēpī un gandrīz noskūpsti, bet es novēršos. Sajūtos slikti un sāku attaisnoties, kāpēc tā. Tu no vienas puses saproti, ko saku, bet no otras puses nesaproti. Saki, ja ne šādi, tad varbūt vismaz varam tikties threesomā. Apsēžos dīvānā, un tu mēģini mani pierunāt palikt, notupjoties man priekšā un atainojot orālo seksu, es drusku sakautrējos, bet saku, ka man patiešām jāiet uz to filmēšanu.

Šķiramies, tad es pāris stundas piedalos absurdā filmēšanā, kur milzīgs un salīdzinoši augstas raudzes film crew ir savācies, lai uzfilmētu manas draudzenes ļoti sūdīgo pāris minūšu īsfilmu. Domāju par to, ko es vispār šeit daru, jūtos pagalam neiederīga, savas ģimenes klātbūtnē pie milzīga āra pusdienu galda smēķēju yet atnother džointiņu, piezvanu tev un runājamies pa telefonu.


:D tāds, lūk, sapnis. kā tev iet?

(Reply to this) (Thread)

paldies! neizskatās pēc manis:) esi droša ka tas biju sapņots es? kā var tik ļoti visu atcerēties?! un vispār žēl, ka mums nesanāca, tas divančiks izklausās ļoti mums ērts:*

(Reply to this) (Parent) (Thread)

detalizēta sapņu atcerēšanās man ir parasta lieta, bieži vien visu sīki un smalki varu atcerēties un raksturot.
esmu droša, ka tas biji tu! tava komentāra pēdējā rindiņa labi atspoguļo to, kāds tu biji sapnī :) es, savukārt, pat sapnī mūžam uzticīga. šitādu priekšzīmību, ne!? :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu labi, labi, citreiz sapņos esmu neuzticīga. bet tam līdzi pretīgums un morālās paģiras, pat sapnī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas gan ir drausmīgi! kādas var būt paģiras no fantāzijas? tādas pašas - iedomātas:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, nu. sapnis nav fantāzija, sapnis ir iztēle! un sapņa iztēli no realitātes iztēles nošķirt ir ja ne neiespējami, tad bezjēdzīgi.

(Reply to this) (Parent)