08:53 am
Šorīt salūza tramvajs. Kad beidzot tikām kustīgā transportlīdzeklī, tas bija piebāzts kā siļķu muca, un katrā pieturā vadītāja, decibeliem aizvien pieaugot, auroja, ka "pēc divām minūtēm nāks nākamais! ļaujiet aizvērt durvis!" (mēs gan pa aizmugures logu nekādu nākamo neredzējām, pat garākos līkumos).
Draudzīgi saspiedušies un nervozi ķiķinot, ar Dārgo sākām fantazēt, ka visa galā vadītāja kliegs tā, ka pasažieriem mati nolidos no galvas. Un tad apjukušie pasažieri juku jukām meklēs savas galvas rotas. Vai vienkārši ņems tās, kas gadīsies pa rokai, lai, pasarg dievs, briesmīgajai, aukstajai ziemai tuvojoties, nepaliktu vispār bez matiem. Es, teiksim, varētu tikt pie rižas zēngalviņas. Būtu eleganti. Vai varbūt mans šīsnakts sapnis - sapnī man bija gara, bieza bize līdz viduklim, neticama skaista! - piepildīsies. Tuvumā viena piemērota bize pat bija. Bet Dārgais savukārt varbūt apgādāsies ar hohoļu ūsām...
Diemžēl pusceļā vadītāja laikam atmeta durvīm ar roku, samierinājās ar likteni un apklusa, tāpēc galā mēs nonācām tieši tādi paši, kā iekāpuši.