pārdomu vakars
Tas, ka lieku sev atkal rakstīt, tas liecina tikai par to, ka atkal esmu salūzusi. Es pēdējā laikā daudz domāju, tam man laika atliek, es domāju visu laiku, tādēļ reizēm aizmirstos, manas acis aizceļo un tad apkārtējie saka, ka man esot bijis tāds skatiens, kurš nāk no tumsas. Nja, reizēm man šķiet, ka manī pamostas un dzīvo kas tumšs, kas dzīvniecisks. Tas ir tas, ko man nesaprast, tas ir tas, kas man vēl jāizdibina, iespējams, ka tas ir iemesls sākts šo virtuālo prāta pašizģērbšanos. Tā ir nepieciešama, lai noskaidrotu, kas īsti es esmu, kādēļ es pasauli redzu tieši caur šādiem plakstiem. Mēs dzīvē sastopam visādus cilvēkus, dažādas domas, bet tad, kad esam tās uzklausījuši, ir grūti atšķirt savējās, tas ir tiešām nomācoši. Cilvēks sāk justies kā lielā plastalīna pikucī iejucis smilšu graudiņš. Es saprotu, cilvēki vēlās tikai labu, bet tas patiešām nomāc, tas, cik liels attālums un aukstums ir starp cilvēkiem, tas, cik grūti ir izšķitr savas domas no iedvestajām, tajā pašā laikā esot tik tālu. Cilvēkam vajag dzirdēt citu cilvēku sirdspukstus, bet šis svilinošais aukstums to neļauj, tas sasaldē sirdi un domas, tas nomāc un liek kļūt parastiem. Tādēļ esmu nolēmusi visu mūžu jautāt. Es zinu, ka šo "ielipšanu" apstādināt nav iespējams, bet es to varu censties palēnināt. Jautāt, vienmēr jautāt, nekad nesamierināties ar vienkāršām atbildēm, to es nevēlos, nē. Tādēļ esmu šeit. Tādēļ es uzdodu jautājumus, es raudu, bet reizēm šķiet, ka gar maniem vaigiem līst tikai silts vasaras lietus. Galu galā, nav taču svarīgi, mēs taču esam tas, ko mēs iedomājamies, mēs nevaram izvēlēties citu vietā, bet par savu prātu Dievs mums varu ir devis. Tas ir pēdējais, par ko es vēlos viņam pateikties.