Taču tu iemīlies un tas kļūst nopietni, tu sāc domāt par precībām, bērniem, ģimeni - un viss pārvēršas par kaut ko nejauku. Ja precības, bērni un ģimene "notiek", tad ļauj, lai tas viss ir kā blakusprodukti, nevis kā iznākums. Jā, ja tu mīli sievieti un tu gribi būt ar viņu kopā, - tā ir laulība! Citai laulībai nevajadzētu pastāvēt. Nevajadzētu domāt par to, jo jau pati doma vien padara visu praktisku, visa poēzija tike iznīcināta. Tā kļūst ikdienišķa, romantiskums tiek iznīcināts.
Tikko tu esi iemīlējies, tavs prāts sāk aust un vērpt... kā izveidot pašam savu ģimeni. Bet kādēļ gan tev būtu nepieciešama pašam sava ģimene? Cilvēki uzskata lietas par savu īpašumu, un arī citus cilvēkus viņi uzskata par savu īpašumu. Ja tu uzskati lietas par savu īpašumu, tas vēl ir piedodams, bet kā ganlai piedod, ja tu sāc uzskatīt cilvēkus par savu īpašumu? Tu saki "mana sieva", "mans vīrs", "mans bērns". Ko gan tu esi tādu izdarījis, lai šo bērnu sauktu par savu? Kas tu esi? Kāda ir tava nozīme? Vai tu vari radīt bērnu? Vai tu vari radīt bērnu atkarībā no savām vēlmēm?
Bērns rodas no nezināmā, bērns ir dāvana. Tu neesi radītājs, tad kā gan tu vari būt īpašnieks? [..] visi bērni ir eksistences radīti. Tu vari būt tikai aprūpētājs, nekas vairāk. Un tev vajadzētu būt pateicīgam, ka esi izvēlēts par aprūpētāju jaunai dzīvībai, kas attīstās.
[..] Kad mīlestība ir īpašumtiesiska, tā kļūst izslēdzoša. Tad "šī sieviete ir mana un tikai mana" - viņa nedrīkst smieties ne ar vienu citu, viņa nedrīkst sadoties rokās ne ar vienu citu, viņa nevar ieskatīties acīs nevienam citam. Kādas blēņas! Kādēļ gan? Kas es esmu, lai man piederētu? Un kā gan mīlestība var būt īpašumtiesiska?
Mīlestība ir visdiženākā radošā enerģija, taču līdz šim tā ir bijusi nelaime, vislielākā nelaime. Cilvēki nav tikuši nogalināti naida dēļ - cilvēki ir tikuši nogalināti mīlestības dēļ. Dzīve ir kļuvusi tik rūgta nevis dusmu, bet gan mīlestības dēļ.
[..] Kaut kas nav kārtībā ar tavu mīlestību pašā tās pamatā - tava mīlestība ir fiksēta mīlestība, tā nav plūstoša rotaļa. Tā ir nopietna, tā ir izslēdzoša, tā ir īpašumtiesiska. Tā ir stulbuma pilna.
Cilvēkam būtu jāspēj to visu saskatīt. Tikai saskatot vien, tu atslābtu. Tu ieraudzītu būtību un atslābtu, un tevī mostos jauna apzināšanās.
[..]Tu neupurēsi savu dzīvi, jo savas dzīves upurēšana ir bīstama. Ja tu upurēsi savu dzīvi un kļūsi par mocekli, tu sāksi atriebties dzīvei. Tu liksi saviem bērniem justies vainīgiem, tu radīsi vainas apziņu visapkārt. Tu cietīsi, un, kad cilvēks cieš, viņš visapkārt rada ciešanu vibrācijas.