| Feb. 27th, 2013 11:15 pm man māte vakar jautāja, vai sūtīt mazo uz ziedoni un visumu. teicu, ka diez vai, ka ziedonis sākumā jāatklāj pašai, diez vai vajag stāstu "par" vispirms un stāstu "ar" pēc tam. jo katrai meitenei taču dzīvē ir posms, kad jālasa ziedonis.
nu nezinu, teica māte. vispār tās biļetes viņa bija pirkusi man. nebija zinājusi, ka esmu jau redzējusi. tai jābūt jocīgai izrādei, interesanti, kāda būs tā izrāde.
tas bija pirms pāris nedēļām, kad pēdējoreiz šķirstīju epifānijas. vēl aizvien mīļākā ir par sniega piku.
tās ir tādas mazas domas, kas peld pa galvu. bet tie visi ir visādi teksti. un atkal. tādā ziņā atkal neviens nav nomiris. ja es pieķeršos domai par nāves relativitāti, tas būs mans mierinājums, citu mierinājumu es neredzu, man nepietiek ar "visi mirst" tādā samierinošā un dzīvā tonī, man neder šī pasaules iekārta, tādā ziņā man allaž būs pieci gadi, kad pirmoreiz, skatoties ūdens atspulgā tik skaidri sapratu, ka miršu. un kopš tās dienas es mostos naktī ar šausmām par nāvi. ne obligāti savu. tajos piecos gados mamma mani mierināja- es pieradīšot pie šīs domas.
bet... kā tu tā vari dzīvot, es jautāju. viņa paraustīja plecus. tu arī varēsi. kad izaugsi.
man nesanāk izaugt. Leave a comment    |
