silikona sončiki pončiki zālē, iešņauc tik balto un fano par denj pobedi, bet tos no skatuves laikam nonesīs tikai aukstus, tās pašas vecās faņeras pavadībā. saspiedušies tur kā kuņas uz plosta. ja viņu nebūs tur, tad viņu nebūs vispār, vienīgais dzīvības pierādījums, pēdējais patvērums. kaut ko tur smaida, bet ļeontjevs jau knapi dveš un acīs zem citām izteiksmēm tās maskētās nemaskētās bailes, ka tik kaut kur neatlīmējas apmetums vai nenolūst kāja kā tām divām no filmas nāve viņai piestāv.