as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

es sen rakstīju pasakas. šorīt es vienu, pazaudētā blociņā pierakstītu, miglaini atcerējos,  un uzrakstīju no jauna.

pasaka par pavasari

cik vien visi pārējie spēja atcerēties, tā viņi tur bija dzīvojušies. pa palodzi. tas ir, pa palodzi vairāk dzīvojās radībiņa, radībiņš mēdza lidināties apkārt. radībiņam bija spārni, un spārni uzliek pienākumu lidināties. radībiņa sēdēja uz palodzes un tamborēja sedziņas ziemai. ar puķu, nevis sniegpārslu rakstiem, viņa nebija īpašā sajūsmā par sniegpārslām. varbūt tas viņus atšķīra visvairāk. ‘nāks ziema, un mēs pikosimies,” teica radībiņš. „nāks ziema, un mēs nosalsim,” teica radībiņa. radībiņa vispār bija par piezemētu, lai dzīvotu tik augstu gaisā. reizēm pie viņas pielidoja paziņas, vēroja kā tamboradatas kustas veiklajās ķepiņās un tērzēja par neko un par sapņiem. bet radībiņa mūždien pārtrauca sarunas, lai uzsauktu radībiņam, ko visu laiku vēroja ar vienu vai pat pusotru aci: „uzmanies, telefonstabs!”, „slēpies, vārna!” vai „hohoho, kāda piruete tev izdevās”! un kad viņai apnika paziņas, radībiņa allaž kā ieganstu izmantoja spiedzienu: „nāc, radībiņ, iedzer siltu tēju, citādi vēl saaukstēsies”. tad kā atvainodamās, aizrādīja paziņām, ka visiem tējas un vietas nepietiks. paziņas nebija nekādas muļķes, un zināja, ka radībiņa neparko negrib sarūmēties. runāja arī, ka tā tēja, ko šie divatā dzer, ir tik smaržīga kā neviena cita visā pasaulē, radībiņš viņu ik gadu salasot tikai no katra koka visaugstākā zieda. viņi sēdēja savā smaržu mākonī, kur nevienam citam nebija vietas, tikai garāmlidotāji sadzirdēja kā radībiņa kaut ko klusi bubina radībiņam ausī, kamēr viņš klusēdams vēroja kaijas. „ko gan radībiņš bez radībiņas darītu!” mēdza izsaukties paziņas, skatīdamies kā mazais vējagrābslis,acis aizžmiedzis, bezmērķīgi šaudījās šurp un turp. tikai tad, kad neviens neredzēja, radībiņa apstājās vērot un tamborēt, lai tā vietā mestos nervozi plūkāt savu izspūrušo kažociņu. viņa ielūkojās tējas kārbiņā sev blakus, kur mazā ziedčupiņa ruka ik dienas, un skatījās tajā tik cītīgi kā tādā kristāla bumbā. ziema bija tuvu.

kādu rītu sāka snigt. radībiņa skurinājās nepatikā. radībiņš. ha, radībiņam bija sniegpārslas skropstās, un, šitik ļoti smaidot, radībiņa viņu nekad nebija redzējusi. viņš virpuļoja kopā ar sniegpārslām, un izbrīnīta radībiņa ievēroja, ka pieskaroties radībiņam, neviena no sniegpārslām neizkusa, tikai pieķērās tikpat ļoti kā radībiņš izskatījās pieķēries viņām. radībiņa ķiķināja. ziema, kas kādu darīja tik līksmu, nevarēja būt ļauna. un pēkšņi no debesīm krita kaut kas balts. tā nebija sniegpārsla, tā bija kaija. pie tam, šo kaiju radībiņa atpazina, tā bija viena no radībiņa rotaļbiedriem. uz mirkli radībiņa cerēja, ka radībiņš nepamanīs sasalušo putnu, bet tad jau uzreiz viņa notvēra radībiņa pārbiedēto skatienu. kā bulta, kā milzīga sniegpārsla, viņš metās kaijai pakaļ. „pagaidi, aiznes viņai siltu tēju!” nokliedza radībiņa, bet radībiņš viņu nesadzirdēja. un tai brīdī radībiņai bija pilnīgi un galīgi skaidrs, ka radībiņš viņu vairs nekad nesadzirdēs. kaut kur pasaulē bija kaija, kam radībiņš sildīs spārnus ar radībiņasarām, tamborēs sedziņas un nesīs vissiltāko tēju  pasaulē. „ja nu vienīgi tā kaija izrādītos mirusi,” nodomāja radībiņa, bet uzreiz nopurināja baiso domu. viņa negribēja nevienas kaijas nāvi. radībiņas pasaulē kaijas un sapņi par pavasari bija nemirstīgi.

un pavasaris pienāca. radībiņa vairs nebija redzama tamborējot vai malkojot tēju, patiesībā radībiņa tikai blenza tālumā. tā it kā viņa tur saredzētu kaut ko tādu, ko citi neredzēja. paziņas vairs nepiestāja patērzēt, tikai mulsi sasveicinājās, lidojot garām. līdz kādu dienu viņi redzēja, kā radībiņa izķemmē savu kažociņu, to rūpīgi apgriež, un pēkšņi no viņas muguras izspiežas līdz šim skatienam apslēpti sīki, violeti spārniņi. garām lidojošā paziņa nenoturējās. „tad tev visu laiku ir bijuši spārni!” radībiņa pamāja ar galvu. „un tu to zināji?”

„protams,” sacīja radībiņa.

„bet kāpēc...” iesāka paziņa, bet saminstinājās. galu galā tā nebija viņas darīšana.

un labi, ka nepajautāja, pie sevis nodomāja radībiņa. jo viņa nebūtu zinājusi, kā izskaidrot. viņa būtu varējusi  teikt, ka ir vieglāk pieskatīt no malas, un kādam taču jāpieskata. viņa būtu varējusi teikt, ka viņai bija kauns, ka viņa nekad nebūtu tik laba, tik bezrūpīga lidotāja kā radībiņš. viņa būtu varējusi teikt, ka viņai allaž pārāk bijis bail. un viss teiktais būtu bijis mazliet patiesība. bet lielā patiesība. par tik lielām patiesībām nedrīkst runāt, ne pasaulē, kur kaijas ir nemirstīgas un pavasaris ir nenovēršams. radībiņa neveikli savicināja spārniņus. un aizplanēja tālumā.

paziņas vairs nekad neredzēja ne vienu, ne otru. reiz viņi sapulcējās uz palodzes, lai nogaršotu slaveno tēju, bet tā bija sapelējusi un garšoja pēc lietusūdens. „nesaprotu, kas gan te varētu būt bijis tik īpašs,” nomurmināja viena no paziņām, un tad viņi runāja par neko un par sapņiem.