07:04 pm:
zobārsta krēslā (zobārsts vienmēr ir mikrotrauma) pēkšņi atcerējos savu pirmo (īstenībā otro) kaķi un sāku raudāt un nevarēju beigt, gandrīz aizrijos ar saviem puņķiem, kas tecēja kaklā, ļoti ilgi, kā es viņu stiepu, vedu ar 32. autobusu ikaruss, pēc tam gāju no Gaisa tilta, meklēju kur ir Grīziņkalns - ar salocītu Rīgas karti rokā - ar vienu roku stiepu sporta somu kura kārpījās un locījās, bet ar otru Rīgas karti (es esmu no mikrorajona) uz kaut kādu kreiso klīniku pie lētā veta (90-ie), uz operāciju, pēc kuras viņa gandrīz nomira, jā, tolaik bērniem īzī ļāva braukt vieniem tālu ar autobusiem, bet zobārsts tik turpināja špricēt papildus anestēzijas devas, domādams, ka man joprojām sāp.
atcerējos viņas būtību, viņas klātbūtni, un to, cik ļoti es viņu mīlēju, kādu biedrisku kopības sajūtu viņa man bērnībā deva, un varbūt viņa īstenībā kaut kā sasaistīja visu mūsu ģimeni, varbūt pēkšņā raudāšana bija tikai tagad pilnībā saprotot savas jūtas pret viņu, un arī viņas jūtas pret mums, viņa ir mans totēma animālis un mans ancestors, kurš par mani aizlūdz, es nezinu, vai dzīvniekiem arī ir savs dvēseles ceļš, bet K. noteikti bija liela nozīme manā dzīvē. pieaugušie to īsti neaptver, vai arī ļoti ātri aizmirst, cik nozīmīgi bērnu dzīvē ir dzīvnieki, jo tā hierarhija starp dzīvniekiem un cilvēkiem, tā noteikti ir kultūras nosacīta un nāk stipri vēlāk.
