Prof. Biezpientaures pētījumu centrs -

22:05

Šodien pie visām kasēm, pie kurām stāvēju rindās - pie visām bija kautkāds žurnālītis ar vāku "bagātais vecis un viņa laimīgā sieva, kura demonstrē dekoltē". Pastā es blenzu uz varenajiem pupiem un pēc manis blenza kāds jezuītiska paskata jaunietis.

Tas nu tā, ievadam, lai pateiktu ka lielākā vērtība man šobrīd šķiet laiks. Un tas izsakās pavisam vienkārši - esmu nodzīvojis gandrīz 9 sava bērna vecumus. Ja manu vecumu izdala ar veselu skaitli, iegūst bērna vecumu. Un šis dalītājs būtībā izsaka manas dzīves esenci, laika kategorijā. Tāds kā laika koncentrāta kubiņš. Var jau pozēt ka esi tik vecs, cik vecs jūties, bet šim dalītājam ir nozīme un to var ignorēt, bet laiks kļūst arvien vērtīgāks.

Miera stāvoklī ļoti labi spēju atcerēties bērnības izjūtas, reiz pat atcerējos sajūtu, ka mani izceļ no ratiņiem, piespiež sev klāt un samīļo. Un bērnībā lasītās pasakas - cīņa ar vellu un mošķiem, vai līgums ar vellu, kuru apstiprina, iegriežot pirkstā. Patiesībā viss notiek daudz ikdienišķāk - nav ne krustceļu naktī, ne sēra smakas - parasti tas notiek telpās ar reģipša sienām, klātesot tiem, kuriem līgums jau kabatā. Vai lūkojoties mākslīgās gaismas avotos, pavisam parastos apstākļos. Un tevi nevis piespiež klāt un samīļo, bet izspiež kā Ansi, kurš berza vērdiņu. Lūk, kas ir interesanti - kā mazais noslēpumu atklājējs kļūst par īgnu vella pirtnieku, kā viņs tam nemanot piekrīt.