Ceru citas puķes šajā pavasarī piedos,

Jo skatos es tikai vijolītes ziedos...

Skatos, smaidu un ilgojos pēc tevis,

Un nevēlos lai pavasaris būtu citu ziedu devis....

Šis dzejolis tev mans vijolītes zieds,

Tu jau zini cik patīkami man justies liec,

Vienmēr kad domājot atceros tevi,

Redzu laimīgās acis un tajās pats sevi,

Tavas acis brūnās, viltīgās bieži laimīgās,

Patīk kad tās manā virzienā lūkojās

Tad vēl smaids un tavas lūpas kvēlās,

Jūtu kā tās mani skūpstīt vēlās,

Slīd pa lūpām, kalu, austiņas kutina,

Atceroties iekša nedaudz kņudina,

Tavus pieskārienus just, tev pieskarties,

Cieši tev klāt piekļauties,

Un negribas vairs atrauties,

Tu ej prom, manas domas līdzās tev ies,

Tad vēl maigās rokas un siltais puņčuks,

Pieglaužos tam klāt satinies kā ruņčuks,

murrr... murrr... murrr...

nē tās nav beigas vēl dažas rindas jāiztur,

Nezinu kur tagad esi, bet vēlos nokļūt tur,

Domājot par tevi neviļus sevi apskauju,

Bet tad to apzinos un no sevis tās atrauju...

Tad vēl savas lūpas glāstu neapzinoties,

Pašam nāk smiekli tā uzvedoties...

Vainīgs pieradums pie pieskārieniem taviem,

Laikam neapzinoties tos sāku aizstāt ar saviemJ

Laikam jau man nedaudz jumtiņš brauc...

Lai nu kā gribēju tev pateikt ka tu nozīmē man ļoti daudz!

Varbūt arī nav tie īstie vārdi,

Kas liek justies labi un kļūst vaigi sārti,

Tomēr tie nāk no sirds,

Un gala mērķis tava sirds!

Labi šoreiz es beidzu,

Lai ar visu kas sirdī vēl neizteicu,

Tā ka būs ko vēl rakstīt dzejoļos vēlāk,

Lai tava sirds starotu arvien kvēlāk un kvēlāk!