| Jun. 6th, 2012 10:10 am atkal līst. siltāks, ne tik nepatīkams lietus. bet autobuss pilns veciem vīriem saulē teju sadrupušām sejām, un tu brīnies- pa kuru laiku?
ceru, ka viņu nepamodināju. pašai šausmīgi riebjas pamosties no durvju aizciršanās trokšņa. kaut gan... laikam jau atkarīgs, kas aizcērt durvis.
sapnī varu lasīt domas, un brīnos par to, cik augstās domās par sevi ir cilvēki. sapnī atkal esmu savā izdomātajā laimīgajā vietā. klintis, zem klintīm jūra, neviena sveša cilvēka, tikai tie, kurus esmu atvedusi. klintis ir stāvas, dažos sapņos jākrīt vai jārāpjas, bet parasti tikai jāblenž uz horizontu. ja iet tālāk, paliek līdzenāks, ūdens nāk tuvāk. sapņos zinu, ka reiz šī jūra saplūst ar vidusjūru, un ja iet gana ilgi, nokļūst saulainajā slinkuma krastā. bet tik tālu nekad netieku.
sapņi, kas atkārtojas, sapņi, kas vajā, vienmēr vieni un tie paši sapņi, līdz kādu vakaru tu esi pārkāpis kaut kam pāri, un ir miers. dažreiz tik burtiski, dažreiz ne tik vienkārši. sensenos laikos mani katru nakti mēģināja izvarot viens un tas pats cilvēks. atrisinājumā bija vienradži un varavīksnes, nekā skarba. bet parasti ir vienkāršāk. mana zemapziņa nav īpaši augstās domās par manu saprātu.
nomazgāt ķīmiju nost no negatīviem. nav pat nekādu kārtīgu cerību, nekas īpašs nefotografējas pēdējās dienās. bet bērna bailīgais satruakums paliek.
ja nu nav nekā? ja nu ir viss?
apzināties, ka vienmēr ir kaut kur par vidu, ir vecu cilvēku privilēģija. Leave a comment    |
