diez, kāpēc mana prokrastinācija strādā tik pārsteidzoši labi.
un vai pienāks tāds brīdis, kad prokrastinācijas dēļ i'll get into deep, deep trouble.
then again, hey, šobrīd vislabākais mācību līdzeklis ir brāļa bilžu grāmata, bet viņš nav mājās, so es to [nu jā. it kā.] nevaru iegūt.
mani vispār mulsina tas, ka es neko nezinu par to, kā ir plānota tā jocīgā filosōfijas eksāmena norise - which, apparently, will be talking, not writing, and i don't like that, it doesn't really let you.. structure things as easily as i'd like. writing is way more comfortable. writing lets you do things clean and nice, stop anytime you want for some additional consideration. talking is for opinions, exchange, communication. explanations, outlines, narrations are all more precise when written. especially if their purpose is to prove my being educated enough.
i wonder if i could spend my life without talking, sticking to written comunication only.
then again, i like to listen to my own voice sometimes. how i can make it do things. sound different, according to what i want it to sound like. make it quiet or loud, slow or fast sounds, high pitched or low and husky. make it purr or roar or chirrup. make it sound warm and fuzzy or cold and damp. it would be awesome if i could master this and control it perfectly, which i can't. i can't always make it sound different, according to what i want it to sound like. when i cry, i sound like shit, no matter how hard i might try to sound calm and cold and whatnot. tāda mistērija, tāda mistērija.
vēl es esmu pamanījusi, ka kopš kāda laika ārējās reakcijas uz lietām dažkārt ir kļuvušas tādas kā nekontrolējamas. emocionālās reakcijas, kuras vienmēr manī dzīvojās un trakoja, tagad mēdz ražot fiziskas reakcijas. asaras, kuras ņem un saskrien acīs. viens-divi, es savācos un it's not like anyone could notice, ja es tā izdaru, bet ES pamanu, ka mans ķermenis ir pasācis reaģēt uz to, kā reaģēju es, vēl vairāk, nekā agrāk. re, es arī saku - mans ķermenis un es. like we're not the same. are we?
tajā grāmatā, par kuru man bibliotēkā parāds nu jau droši vien būs pāri par trīs latiem (nekas, piecīti nesasniegs. bet varbūt arī. ha), tur ir visādas šitādas lietas apspriedelētas arī. par to, kā sievietēm lielākoties (nu, ok, tur gan bij aptaujātas amerikāņu sievietes, but am i really that sure we differ much? in some aspects, yeah, but in others, i seriously doubt that) dzemdības, mēnešreizes - visādas šitādas sievišķīgas lietas ir kaut kas, kas "ar viņām notiek", nevis ko viņas "dara". es par to kādu brīdi domāju. cik tas ir savādi. something that kind of determines that you are a woman (well, biologically determines, right) is perceived as external from .. what you are. salikās šausmīgi dīvaini. bet! es nezinu par dzemdībām, jo nav gadījusies pagaidām manā dzīvē šī pieredze (nekas, pēc gadiem pieciem, septiņiem, desmit, tad gan jau ka noteikti būs, izņemot, ja es patiešām nomiršu 2012.gadā, kā saka nora), bet es izdomāju, kā ir ar tām mēnešreizēm. man liekas, lietas, kuras es DARU ir kaut kas tāds, kas, ja neņem vērā kaut kādu ierobežojošus faktōrus, ir iespējams jebkurā manis izvēlētā brīdī. like, es varu peldēt jebkurā laikā, ja man ir ūdens. nekas mani nekavē to darīt ne tagad, ne pēc stundas utt. es to kontrolēju, as far as it comes to me. bet es nevaru jebkurā brīdī likt savai dzemdei sākt lobīt nost endometriju un asiņot, right? tas tā kā paskaidrotu šādu attieksmi, vai ne. BET! par to vel padomājot - kā tad ir ar, piemēram, šķaudīšanu? es nevaru likt sev nošķaudīties jebkurā brīdī (nu jā, jā, var izmantot gaismiņu vai bāzt degunā salveti, bet tad jau tikpat labi es varu ieēst kaut kādu ķīmiju to initiate menstruation, that's cheating and doesn't count), bet par to taču tikuntā saka "es nošķaudījos", nevis "man bija šķava", vai ne?
es tikai nesaprotu, par ko īsti tas liecina.
mēs it kā nodalām - "es" un "mans ķermenis", bet ne visās jomās. tas ir savādi. mani tas mulsina.
laikam krietni vien vairāk par potenciālo eksāmena norisi.
un vai pienāks tāds brīdis, kad prokrastinācijas dēļ i'll get into deep, deep trouble.
then again, hey, šobrīd vislabākais mācību līdzeklis ir brāļa bilžu grāmata, bet viņš nav mājās, so es to [nu jā. it kā.] nevaru iegūt.
mani vispār mulsina tas, ka es neko nezinu par to, kā ir plānota tā jocīgā filosōfijas eksāmena norise - which, apparently, will be talking, not writing, and i don't like that, it doesn't really let you.. structure things as easily as i'd like. writing is way more comfortable. writing lets you do things clean and nice, stop anytime you want for some additional consideration. talking is for opinions, exchange, communication. explanations, outlines, narrations are all more precise when written. especially if their purpose is to prove my being educated enough.
i wonder if i could spend my life without talking, sticking to written comunication only.
then again, i like to listen to my own voice sometimes. how i can make it do things. sound different, according to what i want it to sound like. make it quiet or loud, slow or fast sounds, high pitched or low and husky. make it purr or roar or chirrup. make it sound warm and fuzzy or cold and damp. it would be awesome if i could master this and control it perfectly, which i can't. i can't always make it sound different, according to what i want it to sound like. when i cry, i sound like shit, no matter how hard i might try to sound calm and cold and whatnot. tāda mistērija, tāda mistērija.
vēl es esmu pamanījusi, ka kopš kāda laika ārējās reakcijas uz lietām dažkārt ir kļuvušas tādas kā nekontrolējamas. emocionālās reakcijas, kuras vienmēr manī dzīvojās un trakoja, tagad mēdz ražot fiziskas reakcijas. asaras, kuras ņem un saskrien acīs. viens-divi, es savācos un it's not like anyone could notice, ja es tā izdaru, bet ES pamanu, ka mans ķermenis ir pasācis reaģēt uz to, kā reaģēju es, vēl vairāk, nekā agrāk. re, es arī saku - mans ķermenis un es. like we're not the same. are we?
tajā grāmatā, par kuru man bibliotēkā parāds nu jau droši vien būs pāri par trīs latiem (nekas, piecīti nesasniegs. bet varbūt arī. ha), tur ir visādas šitādas lietas apspriedelētas arī. par to, kā sievietēm lielākoties (nu, ok, tur gan bij aptaujātas amerikāņu sievietes, but am i really that sure we differ much? in some aspects, yeah, but in others, i seriously doubt that) dzemdības, mēnešreizes - visādas šitādas sievišķīgas lietas ir kaut kas, kas "ar viņām notiek", nevis ko viņas "dara". es par to kādu brīdi domāju. cik tas ir savādi. something that kind of determines that you are a woman (well, biologically determines, right) is perceived as external from .. what you are. salikās šausmīgi dīvaini. bet! es nezinu par dzemdībām, jo nav gadījusies pagaidām manā dzīvē šī pieredze (nekas, pēc gadiem pieciem, septiņiem, desmit, tad gan jau ka noteikti būs, izņemot, ja es patiešām nomiršu 2012.gadā, kā saka nora), bet es izdomāju, kā ir ar tām mēnešreizēm. man liekas, lietas, kuras es DARU ir kaut kas tāds, kas, ja neņem vērā kaut kādu ierobežojošus faktōrus, ir iespējams jebkurā manis izvēlētā brīdī. like, es varu peldēt jebkurā laikā, ja man ir ūdens. nekas mani nekavē to darīt ne tagad, ne pēc stundas utt. es to kontrolēju, as far as it comes to me. bet es nevaru jebkurā brīdī likt savai dzemdei sākt lobīt nost endometriju un asiņot, right? tas tā kā paskaidrotu šādu attieksmi, vai ne. BET! par to vel padomājot - kā tad ir ar, piemēram, šķaudīšanu? es nevaru likt sev nošķaudīties jebkurā brīdī (nu jā, jā, var izmantot gaismiņu vai bāzt degunā salveti, bet tad jau tikpat labi es varu ieēst kaut kādu ķīmiju to initiate menstruation, that's cheating and doesn't count), bet par to taču tikuntā saka "es nošķaudījos", nevis "man bija šķava", vai ne?
es tikai nesaprotu, par ko īsti tas liecina.
mēs it kā nodalām - "es" un "mans ķermenis", bet ne visās jomās. tas ir savādi. mani tas mulsina.
laikam krietni vien vairāk par potenciālo eksāmena norisi.
nošķaudīties