| Mar. 21st, 2012 03:26 pm kad es uzzināju, kā rodas gaļa.
kad es uzzināju, ka vīriešiem ir kaunuma apmatojums. (garš stāsts, kurā nav iesaistīts neviens bērnudārza apkopējs)
kad es uzzināju, ka es nomiršu.
kad mamma pateica, ka es esmu resna un ar lieliem kauliem, un vienmēr tāda palikšu.
kad māsa pajautāja, cik sērkociņus es varu ielikt starp priekšzobiem.
kad tētis...
jā, es biju ļoti jūtīgs bērns. un man ir izcila atmiņa. varētu i pa gadiņiem sagrupēt.
bet šie jau bija starp četriem un sešiem gadiem. pats pirmais. neatceros.
varbūt tas bija tad, kad atradu kaķīti, izdomāju, ka tas būs cirka kaķītis un mācīju viņam lekt pāri sētai. sēta nelāgā kārtā bija dzeloņstiepļu, un kaķītis ieķērās. kad es un visa mana pasaules mīlestība skrēja lūgt palīdzību, mēs negaidījām, ka uz mums TĀ kliegs. visa sēta tak zināja, ka man patīk zvēriņi. un tad, kad mamma mani pēra, es atceros, ka taisnīgās dusmās bauroju: man nesāp, man nesāp, man nesāp, līdz mana vēl ļoti jaunā un viegli izprovocējamā māte mani slaidi ielidināja sienā. netīšām, saprotams.
un otrs, kad nolēmu pati iedzert tās zāles, kas man tik ļoti riebās, un kurām parasti lauzos pretī. laikam entuziasmā biju izlējusi puspudeli uz grīdas, bet to ka iedzēru karoti un tikai, to toč zinu. teicu tā arī mammai. mamma neticēja un izsauca ātros. man vēl nebija četri gadi. bet pirmoreiz pieredzēju to, ka cilvēki tev var neticēt, arī tad, kad tev ir taisnība. arī tad, kad tu tik skaidri zini, ka tev ir taisnība. viņi tik un tā durs savas potes tieši sird... dibenā. Leave a comment    |
