šodien katram lietussarga īpašniekam galvā skopumfīlda melnais cilindrs ar zobu pulvera kārbiņu un ziepju gabaliņu tajā. jeb neviens vienīgais mani tā arī nepieņēma zem sava lietussarga, atvirzoties kā no spitālīgās, sak, pašam galva liela un gudra no mitruma un pelējuma jāsargā. arī viduslaiku pasniedzējs pa visu gaiteni skandināja veco labo zvanu par superīgās viduslaiku vēstures neapspriežamo no doubt nozīmīgumu un atvirzījās, kad metu savu mēmo labdienu, tikpat mēmi atminoties kā viņa briļļu lēcas reiz mani ekzāmenā viens un divi uzšķērda inside out.
laikam arī manā smadzenē kaut kas atvirzījās, jo atriebos viņiem visiem vilcienā atvirzoties no kādas netīkamas sievietes, kas patiesībā jau bija labā tante, sak, saņemiet, bastardi, un lasīju vien tālāk savus zelta divdesmitos pa kluso mērīdama, vai esmu lietū izaugusi par kādu centimetru vai nē.