| |
[7. Jul 2008|18:48] |
|
Es daudzas savas nervu šūnas būtu paglābusi, ja vairāk paļautos uz Dievu. Un mana augstprātība, ka es esmu gudra, zinu kā labāk, visu varu utt. apdraud manu vārgo ticību. Un tāpēc jau es sev krāmēju tikai virsū visus darbus un gaidu, kad kaut kas salūzīs vai arī ka es tikšu nospiesta pie zemes pa īstam. Mazāk sāpīgi būt pašai notupties uz ceļiem, nevis sagaidīt, ka tikšu nospiesta uz ceļiem. Tās ir abstrakcijas - kam dots saprast, tas saprot. |
|
|
