Kemune

Igauņu literatūras imaginārā vēsture stāsta par dzejas formu, kurā tiek pārkāpts viens no valodiskās saziņas pamatprincipiem - proti, tas, ka jārunā ir pa vienam. Minētā žanra pamatdoma ir fonēmu koplietošana: vārda (fonēmas) radīšanai ir nepieciešami vismaz divi cilvēki vai cilvēku grupa, kas runātu reizē. Šādai runai nepieciešama partitūra vai diriģents, kas vada runas kori. Jo lielāks ir koris, jo daudzveidīgākas iespējas piedāvā šāds runas veids. Var iztēloties veselus vārdu uzvedumus, kuru pamatā ir šāda polifoniska valoda. Kombinējot savā starpā dažādas skaņas, var radīt tādas fonēmas, ko cilvēks viens pats nav spējīgs producēt. Papildinot uzvedumus ar instrumentālām skaņām un kustībām, iegūstam savdabīgu balss teātri, kura dzimšanu, uzplaukumu un sabrukumu apraksta Igauņu literatūras imaginārā vēsture.