Man palika dīvaini ap dūšu. Es izmainījos aptuveni sekundes simtdaļas laikā. Es pieļauju, ka vienkārši ir cilvēki, kas bring out the best of you un pārsteidz tevi pašu, līdz ar to, tu kļūsti kā bez prāta. Un tas laika limits nav no svara. Tas notiek organiski. Tev patīk tas, kāds tu esi ar to konkrēto cilvēku. Un te ir tā otra puse. Tava otra puse. Jo viņa atklājas caur to otru. Un līdz ko tā vairs nav, tu saproti, ka tev kaut kas ir atraukts. Kāds loceklis. Tā biji apradis, ka nu atkal jūties kropls.
Tu atkal paliec ar ''what if''.
What if there is nothing left for me.