Aptuveni 5 stundiņas pagulēju, un tad jau cēlos un devos uz dārzu ķert sauli. apsēdos zālē, lai palasītu, un izdevās tā ne pa jokam, jo atkal apsvilināju muguru. Labi, ka lielāko nakts daļu guļu uz vēdera. Karstumiņš bija labs, pašreiz atvēsinos caurvējā, bet pietrūkst tā ūdens strūkla ar kuru mani apšļāca :P Atriebos, protams, ar to pašu.

Gribu ūdeni. Sev virsū/iekšā un visur.

Sūrst. Damn it! Fuj, bezpalīdzības sajūta, nav kas krēmu uzsmērē uz muguras. Lai kā arī negribētos atzīt, tādos brīžos need socialization. Kāpēc Čurulācītis to nevarētu izdarīt?