| Nov. 3rd, 2011 12:03 pm es pamostos un man jau ir nelabi. no dzelzs tabletēm vai no dzelzs trūkuma vai no skata pa logu. bet fiziski nelabi. mana virsma nav tik liela, lai izbalansētu piepūšamās gultas piepūtību un pusnakti man liekas, ka guļu uz grīdas.
christmas edition jogurts, kas garšo pēc piparkūkām, nepalīdz. varbūt piparkūkas palīdzētu, bet tad jau tā būtu atklāta padošanās dranķlaikam.
visu nakti runājos ar haida kungu. maza neaudzināta suņu meitene. un beigās, kad viņam jau apnicis šņākt, viņš mani mazliet nomierināja.
vispār. atceroties bērnību vispirms. un sapņotājus pēc tam. man gribas taisīt telti no segām un lietussargiem istabas vidū, paslēpties, spēlēties un mīlēties.
es mazliet ilgojos pēc tās otras planētas, kur katrs dzīvo savā būdiņā. jo dienas jo mazāk. tur ir garlaicīgi, vēsi un absurdas iedomas izprovocē visnevainīgākās sagadīšanās. bet tur atkarības vismaz nogalina, nevis skumdina un liek justies tik nepieklājīgi pieradušam.
dzīvošodienaidzīvošodienaidzīvošodienai. fuck it. pa lielam tikai tāpēc, ka nav ne jausmas, ko tu gribētu no rītdienas, bet drošības pēc tomēr jābaidās.
labi, es eju atpakaļ gulēt. un, kad es pamodīšos. es centīšos gulēt vismaz līdz pavasarim. pamēģini tikai nebūt atpakaļ. Leave a comment    |
