Lai kļūtu par Dieva draugu, nav tik daudz "jāzina" vai jāsaprot, cik jāatzīst Dieva visvarenība un sava nevarība. Iepazīstot patieso Dievu, nepaliek vietas pārākumam vai augstprātībai, kā tas ir gadījumā ar "apskaidrību", kura vnk iznīcina visas robežas, lai nebūtu nekā, kā priekšā apzināties savu reālo ļaunumu.

(Reply to this) (Thread)

he, he, tieši cerēju ar šo ierakstu saņemt no tevis kādas dzīvības pazīmes. es jau arī nezinu, kāda tā apskaidrība ir, tā kā izmantoju vien šo apzīmētājvārdu, meģinot vien fantāzijā iedomāties kaut ko foršu :D
es domāju, ka savas nevarības atzīšana jau ir tas pats ceļš uz apskaidrību - tā ir sava pārspīlētā ego izskaušana.
kāpēc tu domā, ka apskaidrība ir kaut kas egocentrisks? tas tak ir tieši pretēji.
vai arī tu visu laiku sevi nomoki ar savu vainas un grēka apziņu? sevi šaustot jau nekur tālu nevar tikt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"Apskaidrība" ir visas eksistences reducēšana uz sevi - tāda galējā egocentrisma forma. Kad tu vairs neredzi neko ārpus sevis ("viss ir viens, es esmu viss"), tad nav pilnīgi nekādas vietas pazemībai un tml. attieksmēm, tieši otrādi - tu jūties baigi kūl, jo ar tevi "viss ir kārtībā". Taču reāli mēs zinām, ka ir ļaunais un ir labais, un ļaunais nav ok, mūsu ļaunā daba nav ok, mūsu patmīlība nav ok, bet mēs tā arī nekad nespējam tik no tās vaļā - un tur, nevis attaisnojoties ("apskaidrība"), bet atzīstot labā objektīvo realitāti, atzīstot Dievu, mums neatliek pilnīgi nekas cits kā lūgt šī Dieva žēlastību, jo nopelnīt mēs tur neko nevaram, un jau defaultā esam šķirti no Viņa, kas ir vienīgais īstais labums. Viss cits ir nepilnīgs, kroplīgs, un mūsu ilgas pēc labā ir ilgas pēc Dieva, pie kura var nākt vienīgi atzīstot Viņu kā atsevišķu no sevis, kas savukārt paredz pilnu pazemību. Ja Dievs dod spēku un iedrošinājumu cerēt uz Viņa mīlestību (un to Viņš ir nepārprotami demonstrējis Krustā, neuzskaitot visas pārējās tās izpausmes), tad mums parādās tāds "logs", brīvā telpa, kur varam droši atzīt savu pilnīgo nespēku un nepilnvērtību un lūgt nepelnīto Dieva labvēlību.
Tas radikāli atšķiras no "apskaidrības", kura, kaut varbūt sajūtām tīkamāka (patmīlībai), ir gaužām aplama, jo noliedz kaut vai ļaunuma un objektīvi novērojamo ciešanu eksistenci. "Viss ir ilūzija", tev mācīs "apskaidrotājs", un nekas vairs nebūs pa īstam. Viss būs tukšs, sekls, bezjēdzīgs un miris.
Bet Dievs ir dzīvs Dievs.

(Reply to this) (Parent)