|
May. 2nd, 2010|12:20 pm |
"Apskaidrība" ir visas eksistences reducēšana uz sevi - tāda galējā egocentrisma forma. Kad tu vairs neredzi neko ārpus sevis ("viss ir viens, es esmu viss"), tad nav pilnīgi nekādas vietas pazemībai un tml. attieksmēm, tieši otrādi - tu jūties baigi kūl, jo ar tevi "viss ir kārtībā". Taču reāli mēs zinām, ka ir ļaunais un ir labais, un ļaunais nav ok, mūsu ļaunā daba nav ok, mūsu patmīlība nav ok, bet mēs tā arī nekad nespējam tik no tās vaļā - un tur, nevis attaisnojoties ("apskaidrība"), bet atzīstot labā objektīvo realitāti, atzīstot Dievu, mums neatliek pilnīgi nekas cits kā lūgt šī Dieva žēlastību, jo nopelnīt mēs tur neko nevaram, un jau defaultā esam šķirti no Viņa, kas ir vienīgais īstais labums. Viss cits ir nepilnīgs, kroplīgs, un mūsu ilgas pēc labā ir ilgas pēc Dieva, pie kura var nākt vienīgi atzīstot Viņu kā atsevišķu no sevis, kas savukārt paredz pilnu pazemību. Ja Dievs dod spēku un iedrošinājumu cerēt uz Viņa mīlestību (un to Viņš ir nepārprotami demonstrējis Krustā, neuzskaitot visas pārējās tās izpausmes), tad mums parādās tāds "logs", brīvā telpa, kur varam droši atzīt savu pilnīgo nespēku un nepilnvērtību un lūgt nepelnīto Dieva labvēlību.
Tas radikāli atšķiras no "apskaidrības", kura, kaut varbūt sajūtām tīkamāka (patmīlībai), ir gaužām aplama, jo noliedz kaut vai ļaunuma un objektīvi novērojamo ciešanu eksistenci. "Viss ir ilūzija", tev mācīs "apskaidrotājs", un nekas vairs nebūs pa īstam. Viss būs tukšs, sekls, bezjēdzīgs un miris.
Bet Dievs ir dzīvs Dievs. |
|