Savā perversā veidā tas riebīgais sesijas laiks, kad dzīvo no kafijas un baldriāņiem, sēdi līdz trijiem rītā pie datora pidžamā un netīriem matiem, raksti, streso, domās jau redzi savu izlidošanu no budžeta un neej laukā no mājas dienām, man pat patīk. Kaut kāds mazohisms pašai pret sevi, nav tak normāli izbaudīt tādu sevis mocīšanas procesu.

Bet nu ja godīgi, pašlaik es ļoti vēlētos saprast Fuko un par ko es vispār rakstīšu savā referātā. Bet gan jau.