as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

vēl. kādu dienu es uzrakstīju divas vēstules. divas garumgaras vēstules, kuru laikā es daudz raudāju. adresāti tās vēstules nekad nesaņems, zinu, ka tur ir tik daudz viņiem neizlasāmu burtiņu. parādīju citam tuvam cilvēkam, viņš teica- aizmirsti tos vīriešus. efektīgi, godīgi, iespējams, kārdinājums aizsūtīt... nesūti. aizmirsti viņus. divi vīrieši, kas nebūt nav veci brūtgāni. vienkārši. divi vissvarīgākie. divi visneaizsniegtākie. tie divi, kas pa abiem radīja to savādo kļūdu, kas es esmu. jocīgi te ir tikai tas, ka jau pāris reizes esmu gribējusi fragmentus ielikt šeit, un ikreiz atduros pret kaut ko, ar ko līdz šim nebija gadījies sastapties. tās ir pārāk personīgas. pat mazas druskas, sīki teikumi. cik dziļi gan tomēr iesēžas bērnības traumas, par spīti tam, ka jau sen notecējis termiņš. miks vēl nesen stāstīja, kā viņa vecāki šķīrās, un es ironiski pasmaidīju par to, ka teju četrdesmit gadus vecs vīrietis sēro par savas sen pamestās ligzdas pajukšanu. un tur jau nekā nav, nekāds festen, tikvien kā sīkumi. nu nieki, smagsvara nieki varbūt, bet nu nekas tāds, no kā nebūtu vajadzējis tikt vaļā. un tomēr. labākais uz ko es varu cerēt, ka kādu dienu, kad būšu tik tehniski spēcīga, lai emocijas spētu pilnībā pārstrādāt materiālā, es no tā izvilkšu stāstu. un ne jau to banālo stāstu par mazo meiteni, kas.. nu kas darīja muļķības, lai mūžīgi kompensētu dažu citu nespēju viņu m... tas ir rupjš vārds, to nevajag skaļi. nē, tas būs stāsts par gluži ko citu.

vienkārši. ja izrādās, ka dzīvē ir lietas, kuras pat es nespēju pasniegt uzrakstītas sev uz pieres... nevar būt, ka visi stāsti jau ir izstāstīti.